Tāda sajūta...
Pustukša
Vai arī līdz pusei pilna
Bet varbūt tik pārpilna, ka pāri malām līst, tik nav kas dzer, jo darīts ticis ar domu vienam cilvēkam.
Un nevienam citam tas nav paredzēts bijis, jo pārējiem liekas pārlieku dīvains.
Un tā tas tur līst pāri malai, gaidot tos mirkļus, kad atnāks nobaudīt. Un atnāk nodzerot tik vienu malku, uz brīdi vairāk nepludo, bet tā rūpnīciņa tik ražo un ražo, un redzot, ka ir vieta ar vēl lielāku sparu. Un atkal līst pāri tā, kā vēl iepriekš nav bijis.
Un reizēm liekas, ka nupat būs galīgā dirsā, piepildīsies visas telpas, un zem smaguma atsprāgs vaļā visi logi un durvis un sienas sagāzīsies visam pāri.
Cik ļoti gribētos, lai to būtu, kas dzer, lai tas nav tik bezjēdzīgi, skaisti, bet pilnīgi bez mērķa.
Vai kāds atnāktu un izdzertu sausu, līdz pēdējai pilītei.
Tikai darbalaiks iestādei tāds dīvaini debīls gadījies.
Un, ko lai ar to dara, jo plūst pāri, un nevar iztukšot, kaut tas viss ir tieši tev...