Kad skaļi pasaka to, ko es jau nojautu/iekšēji zināju, ir tā, it kā kāds ar netīru zābaku būtu uzkāpis visam labajam, kam es vēl ticu.
Kad E. pateica: "Mēs šķiramies!", es sāku raudāt. Man palikta tik ļoti bēdīgi un pat savā ziņā slikti, ka gribēju vnk piecelties un braukt mājās. Man negribējās ne runāt, ne skatīties uz viņu... Sajūta tāda, it kā vnk vairs nebūtu vārdu...
Jā, tas īsti neattiecas uz mani. Jā, patiesībā noteikti ir pavisam savādāk, nekā izskatās no malas. Jā, es nezinu, kā ir patiesībā un nesaprotu, kāpēc?! Bet man ir tik ļoti žēl, neizsakāmi žēl... Es nesaprotu, kas un kad nogāja greizi, jo bija taču tik labi.
Šorīt sajūta bija tāda, it kā es atrastos kkādā spoku mājā, viss tik nedzīvs un auksts. Visticamāk tā bija pēdējā reize, kad biju tur.
Kad domāju par savu mazo zaķēnu, man vnk gribas raudāt. Viņa to nav pelnījusi. Man šķiet, ka tā ir vislielākā netaisnība, ka viņai kas tāds jāpārdzīvo! Man jāsaņemas viņas dēļ un lai ko tas prasītu jācenšas parādīt, ka vismaz viena lieta viņas dzīvē nemainīsies un paliks tieši tāda pati - Es būšu ar tevi, zaķēn!
Mīlu viņus visus trīs. Lai kas arī nebūtu noticis, man tik un tā liekas, ka E. ir superīgs cilvēks un fantastisks tētis. Man ir skumji, ka nekas vairs nebūs tā kā agrāk... Mana lielā ģimene nekad vairs nebūs tāda, kā agrāk...

:(

A.