Lai gan no malas iespējams izskatās savādāk, kkur dziļi iekšēji es neesmu padevusies. Pēc kāda laika es visticamāk skaidri zināšu un sapratīšu, kāpēc šis laiks bija vajadzīgs, kāpēc šie mokošie mēneši bija jāpārdzīvo... Nojaušu jau tgd - lai es saprastu, ka patiesībā visiem par mani ir nospļauties... Kad Tev (man) kkas ir vai kad kkas esmu, tad arī apkārt cilvēki grozās, bet kad man nav nekā, tad nevienam neesmu vajadzīga... Un es nedomāju par naudu, tās man nekad lāgā nav bijis, vairāk gan par statusiem, sakariem, iespējām. Jā, zinu šāda es apkārtējiem vienkārši neesmu interesanta.

Domā, es tgd gaidu, ka notiks brīnums un kāds BEIDZOT uzradīsies un izraus mani no šī bezdibeņa?! Neuzradīsies. Es gaidīju. Velti.

Nezinu, kāpēc, bet es nemāku dzīvot. Es gribu, lai ir savādāk, labāk, bet neko nedaru, lai tā būtu. Un "skatīšanās" uz citiem mani vēl vairāk saindē ar ļaunumu un tām domām, kas man pašai nepatīk... Tādas domas domāju daudz.

Viena no pamata lietām, pie kurām nopietni jāpiestrādā tuvākajā nākotnē - jāsakārto mani apņemošā enerģētika. Šobrīd tā ir tik melna un sapuvusi, tāpēc nav brīnums, ka iekšēji jūtos tik slikti. Kā to izdarīt? Hm... domāju, ka pirmais solis būtu censties pēc iespējas mazāk domāt par lietām un cilvēkiem, ar kuriem man šobrīd nav nekāda sakara un kuri uz mani neattiecas. Fokusēties uz sevi. Palikt dzīvai!

Be safe,

A.