Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.
/I.Ziedonis/


Tā negaidīti garā rinda Valsts Asins donoru centrā (krievvalodīgais puisis, kura drauga mamma gājusi bojā, izpētījis informāciju internetā, un atcācis... visi, kuri atnāca, jo vnk nevarēja nenākt...), VUGD vīri, kuri katru nolādēto akmeni vai betona bloku pārceļ ar rokām un dara savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas, padsmitgadīgie puiši, kuri ar pašu sasmērētām desmaizēm cienāja sanākušos cilvēkus, vnk tāpat, ja nekādi citādi nevar palīdzēt, tad vismaz tā... Meitene, kura ar māsām pie sabrukušā veikala jau n-tās stundas gaida savu mammu, 16gadīgs puisis, kura acu priekšā sagruva veikals, kurā tikko iegājusi viņa krustāmte (audžumamma), lai nopirktu kko garšīgu saviem 5 un 8 gadus vecajiem bērniem...ziegu klēpji un tumsā degošās svecītes uz aukstā asfalta... nezūdošās cerības... Tas viss tā aizkustina un sažņaudz sirdi. Dusmas un netaisnības sajūta par tik neizsakāmi stulbām un nejēdzīgām nāvēm! Tu vnk aizej uz veikalu pēc maizes un Tevis vairs nav... KĀPĒC???

Drūma un skumja diena... Daudz domāju par savējiem mīļajiem, gribas piezvanīt, lai vnk dzirdētu balsi... Paldies, jo ar jums viss ir kārtībā!


"Esmu fotografējis visādas šausmas, pagāšnakt arī. Fotografējot man nesāpēja, bet stāvot kopā ar cietušo tuviniekiem un gaidot kad paceļot betona bloku iznesīs kārtējos bojā gājušos raudāt nācās bieži. Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klases biedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadīgu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes, signāls bija, bet neviens neceļ. Redzēju vīrieti kurš 5 no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis ir zem drupām. Redzēju 20 gadīgu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece kam bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Ķuzi ar asarām acīs. Redzēju kā ceļamklrāna operatori meklē savu biedru kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju kā puisis atžirga 2 sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva). Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfotografē, nesanāks, jo nav kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēki stāv rindā, lai ziedotu asinis. Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzā, lai atļauj palīdzēt nelaimē." /Edijs Palens/

In prayers for Latvia,

A.