"Viņš iedomājās par Latviju un kļuva neizturami skumji. Tā ir zeme, kas velk atpakaļ ar milzu spēku, bet tajā pašā laikā ar kaut ko atgrūž. Par ko mums tāds slogs? Tāda ir visa mūsu dzive. Mēs esam ar mieru iet cauri jebkurai ellei, mācīties svešvalodas, strādāt dienu un nakti, lai tikai dabūtu kaut kādus krāmus, ko mums tik ļoti gribas. Ar tiem var palepoties, it īpaši mājāspalicēju priekšā. Bet, kad dabonam, tad tāpat visu izčakarējam - kā mazi bērni, kuriem tik padod mantiņu, bet pēc tam..."

/V.Lācītis "Pamodināt Lāčplēsi"