Atceros to dienu, kad mamma piezvanīja un pateica, ka mums ir nopirktas biļetes... Ja nemaldos, tad tas bija kkad jūlija beigās... Un es vēl domāju: "Jā, forši, bet ilgi jāgaida... oktobris, tas taču vēl aiz kalniem!" Nu tie kalni ir pārvarēti un tā diena ir šodiena. My first flight ever! Paranoiķe būdama, es uztraucos un vienā mazā smadzeņu stūrīti pieļauju domu, ka viss var nebūt tik gludi kā cerēts... Bet ja arī tā lidmašīna nogāzīsies, tur jau neko nevarēs darīt... Es vismaz būšu noskatījusies jaunāko Flashpoint sēriju,iztīrījusi dzīvokli, sagaidījusi tēti no Itālijas, "pa lielam" atvadījusies no visām savām superjaukajām...
Vai man ir bail??? Jā, protams! Man vnm ir bail no nezināmā. Es vnk nezinu, kā tas būs... pacelties gaisā... Ir tāds teiciens: "Ja Dievs būtu gribējis, lai mēs lidotu, viņš piešķirtu mums spārnus!"
Bet vispār es cenšos domāt par to, ka BEIDZOT došos atpūsties... Domāju, ka cita vide nāks man par labu. Un vēl es ceru, ka tā tiešām būs atpūta, nevis stresošana par visādiem sīkumiem... Turklāt LV pēdējās dienās ir traki draņķīgs laiks... tur vnk jābūt labākam... :)


Lai notikutu, kas notikdams... MUMS VISS IZDOSIES!
Lai gaiši, silti un mājīgi,

A.