Pavisam noteikti zinu, ka "some things simply never change"...pēdējā laikā gandrīz tik pat noteikti zinu, ka "some shit do change and YES - life goes on". Redzu, kā vienas lielas lietas izmaiņas maina tik daudz mazu sīkumu un tu konstatē, ka "jā, tik daudz kas vairs nav un nekad nebūs kā agrāk!" Kas tieši? Nu, piemēram, es vairs nevaru gulēt līdz pusdienas laikam un pēc tam visu dienu vāļāties saulē...vai katru nedēļas nogali braukt uz mājām mājām. Vai septembris...vasara paies, bet šis septembris man nesimbolizēs kārtējā mācību/studiju gada sākumu. Kā jau iepriekš teicu - vilciens ir sakustējies un pamazām attālinās no STAGNĀCIJAS stacijas.
Domāju par rītdienu - rīt atbrauks V. un par 28.06. Arī, ja 28.06 man būs brīvs, es stipri šaubos, vai iešu uz Aulu. Ne tikai tāpēc, lai nevajadzētu prātot, cik daudz ziedu un kam man vajadzētu nest.... Lielākoties tāpēc, ka man ir mazliet bail, ka pasākums un cilvēki varētu likt man justies slikti, es varētu pat sākt raudāt... Zinu, ka lai cik ļoti es censtos saņemties un turēties sripra, tik un tā piezagsies tā sajūta: "šai būtu jābūt arī Tavai lielajai dienai... ar smaidiem, ziediem un lepniem vecākiem"... Bet tā nebūs. Tā nebūs un punkts.

Punkts.

A.