mrs_brightside:

Vai tu zini, kā ir palikt vienam?
Vai tu zini, kā ir dzīvot, bet nepiedzimt...ceļā pazaudētam būt un par zāli naktī kļūt???
VIŅA RAUD UN RAUD...

Es to izdarīju...es pateicu viņiem visu, visu patiesību. Domāju, ka jutīšos atvieglota, pārtraucot melot, bet es jutos drausmīgi. Šķita, ka pārsprāgs galva, rokas trīcēja un apziņa, ka esmu bezspēcīga, gļēva, ka esmu NEKAS, vnk smacēja mani nost. Vēlējos kaut es nebūtu vispār. Es neesmu viņus pelnījusi, bet viņi...viņi atkal mani izglāba. Saprotu, ka tagad man jāmēģina visu vērst par labu, bet es nezinu kā. Nākamajā rītā es nevarēju parunāt, kur nu vēl paskatīties viņiem acīs, tikai raudāju un raudāju...

Domāju par to, cik ilgu laiku vajadzēs, lai atgūtos no šī stāvokļa. Cik ilgs laiks paies, līdz paliks tikai domas un atmiņas?

Ārprāts, kā es vispār varēju savārīt tādus mēslus?! Bet re, ka varēju gan... Šausmas.

Vai tu zini, kā ir palikt vienam?
Vai tu zini, kā ir dzīvot, bet nepiedzimt...ceļā pazaudētam būt un par zāli naktī kļūt???
VIŅA RAUD UN RAUD....
VIŅA TIC, KA in each tear there's a lesson, makes you wiser than before, makes you stronger than you know.
Each tear brings you closer to your dreams. No mistake, no heartbreak can take away what you're meant to be!!!