Šonakt sapņoju par omu. Atceros tikai vienu mazu fragmentu, bet ne pašu galveno - kā mēs šķīrāmies. Vai es aizgāju viņai līdzi vai paliku??? Man šķiet, ka paliku un prom devās viņa. Tāpat kā tas notika nomodā.

Vēl gluži nav gada beigas, bet es jau sāku domāt kopainās un prizmās. Rādās, ka arī šis gads beigsies diezgan negatīvā zīmē. Es zaudēju budžeta vietu skolā. Veselība pasliktinās. Citās jomās viss pa vecam. No vienas puses, šķiet beidzot ir pienācis tas brīdis, kad es varu atslābt, par skolu runājot. Man vairs nav īpaši jācenšas. Jā, ir pēdējais gads, bet so what. Iespējams ir īstais laiks vienaldzībai. Iespējams būtu īstais laiks vienaldzībai, ja man nepiemistu tas sasodītais "vai nu perfekti vai nekā" raksturs (vai kas nu tas man ir). No otras puses cenšos būt pieaugusi, dzīvot kā pieaugusi, bet arī tas man kkā nesanāk. Biju uz darba pārrunām. Domāju par V. un centos, lai būtu perfekti. Sanāca, bet darbu tik un tā nedabūju, kaut pirmo reizi pēc ilgiem laikiem man bija skaidrs - jā, es to varēšu, jā, es to gribu. Te un es esmu - tupat, kur biju pirms tam.

Viens faktors gan visā šajā lejupslīdē ir statisks - tie ir cilvēki man apkārt, mani cilvēki, gribētos pat teikt izredzētie . :)

Bet vispār man šķiet, ka viss šis lejupslīdošais kosmoss ir zīme no augšas. Un šoreiz man par šķiet, ka es zinu, ko tā nozīmē -

Sometimes you have to swim out of your comfort zone to catch the wave of you life!