Autoram vai autorei, kuras pirmais darbs (grāmata vai grāmatu sērija) ir bijis sensacionāli veiksmīgs, radot un izdodot kko jaunu, manuprāt, vajadzētu apsināties, ka:
1. pēc pirmās neticamās sensācijas, visi gaidīs, kas būs tālāk. Pirmā veiksme ir bezmaksas reklāma otrajam darbam. Lielākā daļa izlasīs bez domāšanas izlasīs otro darbu, lai atbildētu uz jau minēto jautājumu - kas būs tālāk;
2. pārspēt pirmās grāmatas veiksmi ( un es nebeidos to apgalvot) būs neispējami.

Ar šo bija tieši tā. Pēc vairāk nekā 800 lpp manas sajūtas ir mierīgas. Es neteikšu, ka neaizķēra, aizķēra, mazliet. Un es pieņemu, ka visam stāstam apakšā, īpaši nerealitātei (grūti to nosaukt par fantastiku), autore ir palikusi kādu dziļo domu. Tikai man diemžēl īsti neizdevās to uzķert. Bet viena lieta gan man patika. Patika, ka grāmata būvēta uz autorei svarīgām vērtībām - mīlestību, ģimeni, piedošanu un tādu pamatīgu devu "caur ērkšķiem uz zvaigznēm".

Vai skaistākais katrā stāstā ir mīlestība? Var jau būt. Man šķiet, ka skaistākais katrā stāstā ir spēja saskatīt mīlestību. Skaistākais katrā stāstā ir mīlestība uz stāstu! :)



P.s. Is this the way to Amarillo????
P.P.S. Tiiko kko atcerējos. Es vēl arvien gaidu, Viestur!!! Bet tā kā pārsvarā neesmu naiva, tad laikam jau vairs nav nozīmes - gaidu ar maisu vai bez... Nu nekas, nav jau pirmā un drošvien ne arī pēdējā reize, kad mani atkal uzmet (ar uzsvaru uz "atkal"). Bet nekas, gan es kko izdomāšu - pati... tāpēc, ka man nepatīk padoties un arī par spīti (tikai nezinu īsti kam. Laikam jau sev).