Diena pirms rītdienas.
Enģeļa acis, bet kabatā - roka savilkta dūrē.
Mazliet debesu, mazliet elles un es...
Tikai nolamājos un...


Šodien es vienkārši nevaru neko neuzrakstīt. Zīmīga diena šodien, pēdējā kā nekā. Esmu sapratusi, ka neko nevaru uzrakstīt bez īstā noskaņojuma un īstās mūzikas, manas īstās mūzikas. Tad es sāku, ja?
Eju pa ceļu vai kāpju kalnā, kāda tam nozīme. Šodien ir tā diena, kad es apstājos, lai vēl pēdējo reizi paskatītos uz lietām aizmugurē un priekšā no šāda skatu punkta. Un nebūs jau tā, ka rīt viss mainīsies un es neteikšu - viss, rīt es sāku jaunu dzīvi- kaut gan es gribētu, bet nevaru, nekas jau nemainīsies.
No vienas puses ir tik šausmīgi skumji, tik skumji, ka labprāt ieslēgtos istabā un pavadītu visu dienu raudot. E. saka, ka tas ir tikai normāli, ka visiem tā reizēm ir, bet tā lieta jau nav tikai tajā, ka rīt mani padsmit gadi vairs neeksistēs, tas viss ir daudz sarežģītāk. Tas ir tā - it kā es būtu sastingusi nepabeigtā solī, soļa vidū, kad viena kāja jau pasperta, bet otra apstājusies iepakaļus, tā nekustas, es nevaru to izkustināt nu jau kādus gadus 2-3 vai pat vairāk. Tas mani skumdina, jo zinu, ka tā ir mana vaina. Var jau, protams, visā vainot likteni, dzīvi vai debesis, bet no tā labāk nepaliek. Man pieder tas, kas man pieder - nekas. Tā viss, es tgd apstājos un neko tālāk vairs nerakstu.
Rakstu gan. Pirmkārt, es zināju, ka tā notiek, ja tev kkas tiek atņemts vai tu kko zaudē, tad saņem kko vietā un ne vienmēr tās ir vienlīdzīgas lietas, var gadīties, ka iegūsti tikai tukšumu vai vienu domu. Es nekad nedomāju, ka saņemtais būs tai pašā vārdā nosaucams kā zaudētais, bet tomēr tik atšķirīgs un labāks, tik brīnišķīgs, ka brīžiem šķiet nepelnīti labs. Tas silda manu sirdi un salabo manu salūzušo smaidu.
Pēdējā laikā es daudz domāju par saistībām. Un par to, ka arvien mazāk zinu, kas gribu būt
Mani sauc A, rīt man paliek 20 un es esmu NEKAS. Un es gribu uzrakstīt kko opimistiski pozitīvu, bet nekas man nesanāk. Rīt es pamodīšos un būšu tāpati, bet tomēr cita. veca? Jā, arī veca. Skumstu par to, ka tas viss, kas uz maniem pleciem tgd gulstas, viss, kas man ir jānes un jāpanes, rīt kļūs vēl smagāks. Vai salūzīšu? Diez vai.
Viss, A, pietiek. Tu izturēsi, viss būs labi. Tikai mierīgi. Pasmaidi. Nevienam nav dota iespēja atgriezties un izmainīt kādu sākumu, bet ikviens jau šodien var sākt ceļu uz citādām beigām. Vai rīt.