Auto, auto, automobīli, tevis dēļ man vajag spēt...

Padomāju un sapratu. Es atrodos uzgaidāmajā telpā. Visapkārt ir miljoniem durvju. Un tā pa daļai es esmu atvērusi tikai vienas, bet vēl joprojām atrodos uzgaidāmajā telpā, visapkārt ir miljoniem durvju, un vislabākais ir tas, ka varu vērt vaļā visas, kaut arī nezinu, kas aiz tām ir. Miljoniem cilvēku atrodas tajā pašā telpā, līdzās man. ...čalis radioaparātā šobrīd dzied: "The day I died was the best day of my life!"... Vairums no tiem var vaļā vienas durvis pēc otrām, dažiem durvis pašas atverās un atliek tikai ieiet. bet es joprojām stāvu. Nu un tad??? Nu un tad, ja es tajā sasodītajā uzgaidāmajā telpā atdos jau pārāk ilgi? Nu un tad, ja es vēl nezinu, kuras durvis vērt un vai vispār kādas vērt? Nu un tad??? es vismaz neesmu nekur iesprostota. Un zini, kas tas viss ir??? Tā ir brīvība!

Paldies A, ka ar savu klātbūtni dāvāji man veselas četras lieliskas dienas šajā vasarā! Apsolīju piezvanīt B, kad man atkal būs laiks. Vispār jau es neko nesolīju, vnk teicu, ka piezvanīšu. Tagad man atkal ir laiks. Es tikai vēl neesmu izlēmusi, vai zvanīšu. D teica, lai nezvanu. Domāju, tas ir tāpēc, ka nevēlas, lai man būtu jāpiedzīvo kārtējā vilšanās saistībā ar B un es atkal justos slikti. Un vēl man šķiet, ka D domā, ka es visticamāk tāpat piezvanīšu B, kaut arī viņa teica, ka nevajag. Un ne jau tāpēc, ka D nepatīk B, vnk manis pašas labā. Ko es domāju??? Es domāju, ka drošvien piezvanīšu un satikšos ar B. Kāpēc? Nezinu, iespējams veco laiku vārdā, iespējams tāpēc, ka B drīz brauks prom, hvz uz cik ilgu laiku, tāpēc gribētos tā kā atvadīties un tā. Ja godīgi, es nezinu. Pati nesaprotu kāpēc, bet gandrīz vnm, kad satiekos ar B, sajūtas ir tādas, it kā viss, kas patiktu man, viss, kas man liekas labs, interesants, saistošs, ģeniāls, viss par ko gribētu runāt es, ir pilnīgs mēsls.

Dažreiz es vēlos, kaut varētu tevi izglābt.
Un ir tik daudz kas, ko es gribētu, lai tu zini...
Es nepadošos līdz tas būs galā
Pat ja tas prasīs mūžību...