Ir trešdiena un es esmu netā... Domāji, ka manai Lusilai nets pievilkt... nē... Esmu mājās... Tiesa gan ar nelieliem imunitātes trūkuma redītiem defektiem, bet tomēr it's good...
Kā man pa šo laiciņu ir gājis... ai... Svētdien Jelgavā gāja normāli... nekas īpašs! Mājās atbraucu ap 20:30, baiss nogurums un apziņa, ka uz nākamo dienu vesela kaudze jāmācās un vēl ieskaite par grāmatu, kurai pat pusē neesmu... Domāju, moš varēs izlūgties senčiem, lai varu uz skolu nebraukt nākamajā dienā, braukt vēlāk, izgulēties. Bet tad uzzināju, ka tētis atkal par mani borzījis, šoreiz ar mammu strīdējies... Baigi sakreņķējos, mācībām nevarēju koncentrēties, nebija spēka... Pēc sarunas ar brāli sapratu, ka būs labāk, ja braukšu prom, vienalga, vai kāds mani vedīs vai nē!!! Tad senči atbrauca, mamma uznāca pie manis, drusku parunājām, es jau biju mantas sakrāmējusi, taisījos gulēt, kā nekā 6os jāceļās! Pēc kāda brīža mamma atkal uznāca augšā, ienāca istabā un teica:" Zini, kas pa jaunumiem, es pavisam aizmirsu tev pateikt!? EVAI BŪS BĒBIS!!!" Ak, Dievs... tas mani tā... ka atkal sāku raudāt!!! Un pie sevis visu laiku atkārtoju - cik tas ir labi, cik tas ir labi... Tas ir lieliski... tas pierāda, ka brīnumi notiek!!! Paldies, omīt, ka cīnies par mums tur augšā!!!
Izvēlējos drosmīgāko variantu un 1dien aizbraucu uz skolu, neko nemācījusies! Tētis pat bija tik žēlsirdīgs, ka aizveda mani! Skolā arī viss kkā nokārtojās, ieskaiti par to grāmatu pārcēla, krievenes učene par mājasdarbu aizmirsa utml. šķiet, ka atkal kāds tur augšā par visu parūpējās!!!

Laikam jau Agnesei ir taisnība un VIŅAM ir draudzene! Es jau ticu tikai tam, ko redzu, bet... Un es pat zinu, kura tā ir... Bija baigi jocīgā sajūta, kad viņa man to pateica... Likās, ka manī kkas salūst... un tad es gāju mājās, sāka snigt, bija tik patīkami sajust, kā tas piekarās sejai!!! Iespējams, ka pārsliņās lejā no debesīm krita tūkstošiem manu, iepriekšējā dienā izraudāto, asaru dvēselītes!!!! Un kļuva vieglāk...