"Es gribu, lai Tu zini, ka esi fantastisks cilvēks un VISS labais Tev vēl ir tikai priekšā. Es zinu, ka tā būs. Tā kā, lūdzu, neskumsti, Tavs smaids izglābs pasauli!"

Ik reiz, kad šodien uzrakstīji: "Tikai, lūdzu, neskumsti!", man atkal asaras tek aumaļām. Un šķiet, ka mans smaids nevienu neizglābs, jo tas ir miris! :( :( :(

Ar prātu jau es saprotu - tas bija gaidāms un iespējams jau agrāk vajadzēja pielikt punktu vai apstāties, bet mana sirds - asiņo.
Un neesmu jau es ne pirmā, ne pēdējā atraidītā meitene, bet kad iedomājos, ka nekad vairs nesēdēsim kopā dīvānā, nekad neturēsi manu roku savējā, nekad nevarēšu Tevi apskaut... tik ļoooooti sāp...

Lai gan tik un tā salūzušās sirds dziļumos man tā šķiet milzu netaisnība, es jau sākumā sapratu, ka tā būs Tava izvēle, Tavs lēmums, kas man jāpieņem un jāciena, lai cik smagi arī nebūtu. Iedziļināšanās tajā, ko es līdz galam nezinu un nesaprotu jau neko nemainīs, tāpat sāp nežēlīgi...
Un es nezinu, kā lai nogalina tās jūtas.
Nezinu, vai tas kādreiz tā pavisam pāries.
Man nav ne jausmas, kā turpmāk būs darbā. Es zinu, ka mēs turpināsim kontaktēties, tikai nezinu, kad un vai man sanāks pārslēgties uz "tikai draugi" stāvokli.
Šobrīd man nav nekādu ilūziju par sevi vai nākotni!
Liekas pilnīgi neticami, ka kārdeiz es varētu satikt kādu cilvēku, ar kuru justos tā kā ar Tevi - viegli, brīvi, perfekti...
Kā Lienīte toreiz teica - LAIKS RĀDĪS!
Zinu tikai to, ka es saglabāju ticību mums līdz pašām beigām (un gan jau vēl mazliet arī pēc tam)!
Zaķēn, Tev vienmēr būs īpaša vieta manā sirdī!