Nesaprotu, kas notiek?! Un Tu man arī neko nesaki. Un es nezinu, vai tas ir labi (nekas nav mainījies, Tev joprojām ir jūtas/simpātijas pret mani) vai tieši otrādi - Tu apzināti distancējies un nogaidi, kad man apniks gaidīt vai beidzot "pieleks", ka mums nav izredžu!
Otrais varinats nav pareizā taktika - kā es varu kko zināt, ja man to nepasaki. Pēdējā laikā man ir grūti Tevi nolasīt, jo mēs jau nesatiekamies un es sēžu viena un domāju visādas domas, no kurām asaras pār vaigiem straumēm plūst... Tas ir arī ļoti nežēlīgs variants, tāpēc man negribas ticēt, ka tā ir, jo tad kāpēc vajag mani tā sāpināt. Tu neesi tāds. Vnk pasaki, ka NĒ, ES TEVI NEGRIBU un viss.

Es saprotu, ka mans pēdējā laika noskaņojums Tevi atsit un tas ir tikai normāli. Kam gan gribas kontaktēties ar vienmēr bēdīgo un drūmo, nelaimīgo... Bet Tu taču zini, kāpēc tas tā ir - es TIIIIK ļoti vēlos Tevi satikt (normāli, nevis uz 3min darbā, vēl vismaz 4 cilv. klātbūtnē, kad pat lāgā paskatīties uz Tevi nevaru), es vēlos Tev pieskarties ar rokām, lūpām, ar visu... Vēlos, lai apskauj mani un nelaid vaļā!!! Un tas nepāriet! Šīs sajūtas (ilgas) - TĀS NEPĀRIET! Zaķēn, tūlīt būs jau 6mēneši jeb pusgads, PUSGADS! Savā ziņā labākais, bet arī smagākais. Šķiet, ka visas dzīves laikā neesmu tik daudz raudājusi kā Tevis dēļ pēdējos 6 mēnešus. Bet tik un tā - Tu man esi vajadzīgs, es Tevi gribu un ticu, ka šis viss ir kaut kas īpašs! Beidzot, BEIDZOT es satieku kādu, ar ko viss saliekas, kur pilnīgi viss piesaista un nekas nebesī. Un vēl tas 4 gadu faktors. Ja tas neko nenozīmē, tad tā ir lielākā netaisnība un tas mani sagraus.

Ir/bija kārtējais drūmais rīts, kad, jā, es cerēju, ka tiksimies. Tā vietā atbraucu uz darbu un Tu jau esi prom. Tad zvana telefons, es paceļu, dzirdu Tavu balsi un man ir TĀĀĀDS kamols (jeb dzeloņdrātis) kaklā, ka es NEKO nevaru pateikt. Protams, ka Tu to uzreiz saproti un es atkal sabojāju Tev garastāvokli, bet es tur neko nevaru padarīt. Tu turpini runāt (lielākoties par neko) un sajūta ir tāda it kā kāds man vēnās lēnām ielaiž zāles un es pilnīgi jūtu, kā atlaiž, kā paliek vieglāk un labāk. Pēc tam es atkal varu paelpot un normāli funkcionēt.
Pašai bail no tā, par ko es lēnām pārvēršos - tukšs, sagrauts vraks, kam nav prieka, tikai sāpes un asaras.
Tev ir izdevies tas, kas nevienam līdz šim - palīst man zem ādas un pielipt pie sirds. Lūdzu, nezinīcini to!