"Labrīt, saulīte!
Tu esi labākā, zaķēn, ceru, ka to apzinies. Man esi ļoti svarīga. Tā kā smaidu uz lūpām un uz priekšu! :* :* :* "

"Zaķēn, nezinu, vai ir piemērots brīdis atgriezties pie šī, bet es atļaušos tomēr... Varbūt tas liekas neticami, bet daudzas lietas ir tieši tādas, kā Tu man esi teicis/rakstījis, jo es jūtos tieši tā - daudz labāk pēdējā laikā, nekā pirms tam, viss ir kaut kā mierīgāk, pozitīvāk.
Man ir sajūta, ka pazīstu Tevi jau sen (un es nedomāju burtiski, 4 gadu sakarā), ka varu Tev uzticēties, pateikt gandrīz jebko un ja tas arī ir kaut kas muļķīgs vai bērnišķīgs, Tu nekad man neliec tā justies jeb kaut kā kaunēties par to, ko esmu pateikusi. Tev līdzās jūtos pārsteidzoši brīvi un viegli. Man ļoti patīk ar Tevi sarunāties vienkārši ne par ko...
Man nav jāizliekas vai kaut kas jātēlo un galvenais, ka tas viss notiek dabiski. Kā jau teicu, bieži brīnos, kā tas var būt, ka es Tev patīku, bet zini, kad esi līdzās, es SEV patīku daudz labāk!"

Tikai tikko piefiksēju, ka šodien ir 30. datums... Līdz šim tāds zīmīgs mums. Šodiena - drīzāk teiktu kā šūpoles - augšā, lejā.
Lai gan varētu teikt, ka 30. maijs mums bija pirms 4 dienām - pasakains rīts. Nekad to neaizmirsīšu.
Protams, pēc tam bija grūti, jo šķiroties vienmēr tā ir. Jā, es vēlos, lai mēs varētu būt kopā visu laiku, nevis tikai tos mazos mirkļus, kas ilgi jāgaida un šķiet kā nozagti debesīm. Tāpēc jau teicu, ka viņu apskaužu. Iespējams, ka tas nav īstais vārds (ņemot vērā esošo situāciju) drīzāk man šķiet, ka viņai ir tā paveicies, jo pieder visas tās iespējas, kuras es nezinu, vai man kādreiz vispār būs - aizmigt līdzās, iet pa ielu un turēt Tavu roku, aiziet uz kino vai teātri...
No otras puses - es nekad tā negribētu. Mēs neesam daudz par to runājuši (varbūt tā pat labāk), bet par to, ko esi ieminējies. Tas patiešām ir bēdīgi un man grūti iztēloties, kā to var nepamanīt vai uzskatīt par normālu - aiziet mājās un vispār nesarunāties. Vai tas, ko vakar uzrakstīji, ka "Godīgi sakot, ar Tevi es jūtos pavisam savādāk nekā līdz šim. Krietni labāk!" Zaķēn, kā tad Tu juties līdz šim?!
Es nekad negribētu, lai mans vistuvākais cilvēks ar mani tā justos vai pati nesaprastu, ka kaut kas nav labi...

Joprojām es nezinu, vai mums ir kādas izredzes. Bet arī ikdienu bez Tevis es vairs nevaru iedomāties. Jebkurā gadījumā viegli nebūs.
Bet esmu apņēmusies, ka lai kas arī notiktu, es nebaidīšos un saglabāšu ticību mums. Tas ir mazākais, ko varu darīt. Jo, zaķēn, ja nebūtu ticējusi, ka šis viss ir kaut kas īpašs un riskēšanas vērts, mums šodien nepiederētu tie brīnišķīgie, debesīm nozagte mirkļi!

Ilgojos,

A.