Ugunssarkanās šīs debesis un kas kādreiz bijis, sadeg viss,
Tikai Tev ne silt, ne auksts no tā!
Basām kājām, galvu paceltu, kā pa karstām oglēm staigā Tu,
Viss vienalga Tev - bezkaunīgā!

Kaut kāds bēdīgums šodien. Īstenībā - pēdējās dienas. Ārēji ir viss kā parasti, bet iekšā skumji. Kāpēc? Pilna galva stubām, melnām domām, kurās satīties sapīties, aizķerties un uz mutes nožauties! (OOO, šis gan skaisti sanāca! :) )

Dienas beigās kā tāda muļķe sacepos par reāli nepārbaudītu informāciju no sērijas "viena tante (kolēģe) teica"! Un kāpēc? KĀPĒC? Jo kārtējo reizi biju iedomājusies, ka gan jau ir tā, kā es biju pieņēmusi savās smadzenēs. Bet tā nav vai arī ļoti iespējams, ka nav! Loģiski, ka esmu pārāk gļēva, lai aizietu un face to face pajautātu, tāpēc nebūtu slikti prast lasīt domas!


Viens jautājums - kāpēc mēs nevaram patikt tiem, kas patīk mums??? Un nevis tiem, bet TAM vienam. Un nevis mēs, bet ES!!! :(


... MILJONIEM ZVAIGŽŅU TEV SEKO!!!