Gada pirmspēdējā diena un es atkal par to pašu...
Pēdējās nedēļas ap to vien prāts grozās, īpaši, kad uz Piepilsētām jābrauc...

Nu jocīga es esmu - pa dienu domāju - kaut nu šodien viņš man nerakstītu neko, bet ja arī rakstīs, tad teikšu, ka esmu aizņemta/neesmu mājās/man ciemiņi/nav laika/vnk neatbildēšu... Kad jau 2.darba dienu neko neraksta (tieši kā es gribēju) - ir tā kā pat mazliet bēdīgi. Nesaprotu - viņš mani vairs negrib?! Kas notiek???

Ja padomā loģiski, tas pierāda, ka visa šī afēra ir greiza un nekas labs tur nebūs. Tas man galīgi neder, jo tas nekas nav... O.k. Tu man raksti vakaros, kad esi darbā, es pēc tam nevaru gulēt, jo saprotu, ka tā ir krāpšana un jūtos vainīga. Visā pārējā laikā mums nav nekāds kontakts, izņemot tās retās reizes, kad redzamies gaitenī vai arī man no Tevi kko vajag un mēs pārrunājam darba lietas. Bet es gribu vairāk! Ne jau tieši 100%tīgi ar Tevi, bet vispār... Es gribu visu vai neko! Un Tu nevari man to dot, tāpēc tam visam nav jēgas.

Jā, protams, es par to visu domāju un pārdzīvoju 3x vairāk nekā standarta normālais cilvēks. Pat mazliet raudāt gribas. Bet ja tā nebūtu, tad tā nebūtu es.

Kā Tev šķiet, kas notiks tālāk?