Vēl arvien pārdzīvoju par to pašu.
Jau zinu, ka tā stulbā un man joprojām nesaprotamā šķiršanās būs viens no šī gada Top3 sliktākajiem notikumiem, ja ne pats sliktākais.
Es vienkārši nesaprotu, KĀPĒC un tas nedod man miera un tāpēc ir slikti. Ikreiz, kad iedomājos par Edgaru, viss iekšā sagriežas un gribas rāpot pa sienām... Tik ļoti žēl man sen neviena nav bijis. Es pat nevaru iedomāties, kādas tās ir sajūtas - Tev ir sieva, bērni un kopīgi iekārtots mājoklis, šķiet, ka viss ir baigi forši un tad pienāk tāda diena, kad Tu esi viens savā spoku mājoklī bez sievas, ar vienu bērnu, kuru Tu satiec labākajā gadījumā ik pārdienas.
Es vienkārši nesaprotu, ko tik sliktu viņš varēja izdarīt vai kāds nelietis būt, lai vienkārši to visu tā...
Un, ja Tu teiksi, ka es neko nesaprotu, jo nezinu visu... Tad pasaki man, kas ir tas viss!!! Kamēr nepateiksi, es nevarēšu justies citādi.
Šķiet tāpēc Tu man visu nestāsti, neuzticies, jo jūti, ka kaut kāda maza daļiņa manis ir un vienmēr būs viņa pusē un par to visu stulbumu vainos Tevi.
Piedod, ja arī gribētu, to noslēpt nevarētu... Tas lieliski "nolasāms" manā sejā.


Ļoti ceru, ka mēs vēl tiksimies, Edgar! :)

A.