Pēkšņi pamostos. Gan aiz loga, gan istabā vēl tumšs. Pie pretējās sienas mazā mierīgi guļ savā gultiņā. Pieceļos un ar plikām pēdām lavos uz durvju pusi. Nezinu kāpēc, bet gaitenī pagriežos pa kreisi un ieeju blakus istabā. Sirds pēkšņi sāk sisties kā negudra. Viņš ir aizmidzis uz muguras manā gultas pusē jeb pusē, kas kādreiz bija mana. Es stāvu tur tumsā un šķiet, ka laiks uz brīdi ir apstājies. Eksistē tikai mani trakie sirdspuksti un viņa klusā elpa. Man uzmetas zosāda. Pieeju tuvāk un pēkšņi man tik ļoti gribas pieskarties viņa sejai un matiem, kā nekad iepriekš. es to nedaru, tā vietā paceļu segu un lēni ielienu gultā viņam blakus. Apguļos uz muguras. Palagi šķiet vēsi pret maniem plikajiem stilbiem. Cenšos neelpot. Karstas asaras plūst man pār vaigiem un es vairs nevaru to izturēt. Jau grasos celties un doties prom, kad viņš pa miegam pagriežas uz manu pusi, instinktīvi apvij man rokas un pievelk sev cieši, ciesi klāt. Viņa apskāviens ir silts un smaržo pēc mājām. Es iegremdēju seju pie viņa kakla un, lai cik ļoti to vēlētos, skaļi nespēju neko pateikt. Tāpēc saku savā sirdī: "Piedod! Lūdzu, lūdzu piedod!" Un ir tā, it kā viņš to būtu dzirdējis, jo apskauj mani ciešāk, noskūpsta pēdējo karsto asaru man uz vaiga un nočukst: "Es mīlu Tevi!" Man nekas nav jāsaka. Šī ir vienīgā vieta, kur es jebkad vēlos atrasties. Mana vienīgā īstā vieta!