Ilgi nevarēju saņemties...sēdēju un domāju - sūtīt vai nesūtīt. Kā jau parasti - apspēlēju, ja ne visus iespējamos scenārijus, tad ļoti tuvu tam. Un kā jau parasti - 95%, ja es kko gribu izdarīt vai pateikt, bet nevaru saņemt drosmi, 95%, ka beigu beigās es to izdarīšu vai pateikšu. Tā notika arī šajā gad. Un atkal, kā jau parasti - tagad (tas ir - pēc tam) uzmākušās lielās šaubas un mazliet jūtos kā stulbene. Gaidīju citu reakciju. O.k. varbūt tā vēl būs... nezinu, rīt vai kaut kad... Labs jau parasti nāk ar gaidīšanu. Un neko tādu ārprātīgu jau es arī neizdarīju. Pārlieku jūtelīgie varētu pārmest man lieko uzbāzību, bet pamatā es tikai pateicu - paldies. Jo tā es daru. Tas nebija precību piedāvājums, tas bija paldies ar mazo zemtekstu. Kādu? That I care and appreciate.
Ir vairākas lietas, kuras es sev tgd atgādinu:
1. Izlietu ūdeni nesasmelsi, tāpēc nav ko par to lauzīt galvu. Kā ir, tā ir. Ja jau pārdzīvoji visu kas bijis, pārdzīvosi arī šo. Un padomā, vai pēc 5 gadiem tam vispār būs kāda nozīme?!
2. Labāk nožēlot izdarīto. Un es jau nemaz nenožēloju. Atceries, ko Spaiks teica tās epizodes baigās... Tu taču gribi būt tā, kas dara un izmanto iespējas. Viss ir labi! :)

Bučas,

A.