"Taču man ir kāds noslēpums. Varat uzcelt mūri kaut līdz debesīm - es tik un tā pārlidošu tam pāri. Varat turēt mani kaut ar simt tūkstošs rokām - es tik un tā izgudrošu, kā tām pretoties. Mūsu ir vairāk, nekā jums šķiet. Cilvēku, kas neatsakās no savas pārliecības. Cilvēku, kas negrasās nolaisties uz zemes. Cilvēku, kuri mīl un kuru pasaulē nav nekādu mūru, cilvēki, kuri mīl par spīti naidam, par spīti tam, ka citi to nepieņem, mīl, saglabādami cerību un atmezdami visas bailes. Es tevi mīlu. Neaizmirsti to. To neviens nevar tev atņemt."

/L.Olivera "Delīrijs"/

Jā, tādas tās ir, tās nelaimīgo beigu grāmatas. Pēc pēdējās lappuses, tur tajā sirds rajonā tās kaut ko sakustina un atstāj tādu dīvainu tukšuma sajūtu.