Likumsakarīgi, bet tomēr prieks, ka kārtējā ziema šķiet ir pārdzīvota un starp kūstošā sniega paliekām un dubļiem jau samanāms pavasaris. Ceru, ka līdz ar pozitīvām izmaiņām dabā, drusciņ vairāk saules un siltuma ienāks arī manā ikdienā. Šķiet, ka jau sāk ienākt, jo šodien beidzot satiku savu vienreizējo un super mīļo Anniņu - smaržīgo burbuļu vanniņu un visgardāko vafeļu panniņu! Bija tik labi izrunāties ar kādu, kurš ne tikai uzklausa un apgalvo, ka saprot, bet patiešām saprot visu, kas pēdējā laikā ir noticis darbā... un tas nav nekas īpaši labs. Īpaši silti palika pēc Annas: "Tu viņiem pateici, cik labs cilvēks esi???", kad pastāstīju par iepriekšējās nedēļas pārrunām. Nezinu, vai esmu TIK labs cilvēks, bet es cenšos, cenšos... Bet, kad viņa pajautāja, kā man iet vispār, neskaitot darbu, KĀ IET MAN, palika tā jocīgi, jo šķiet, ka "ārpus" darba man vairs īsti nekā nav. Un ne jau tāpēc, ka nebūtu laika, es pat nezinu, kāpēc... Iespējams tiem, kas domā, ka šādi turpinot, palaidīšu garām labākos gadus, varētu būt taisnība, ja vien jau neesmu palaidusi. Annas iedvesmota, esmu pieņēmusi lēmumu - viss, pietiek sevi mocīt...aprīlis būs mans pēdējais mēnesis... Jā, šodien saņēmu kārtējo atraidījumu darba jomā, bet tāda nu ir mana dzīve... Tas neliks man padoties, tieši otrādi, es centīšos vēl vairāk, domāšu labas domas un gan jau paveiksies arī man.

Be safe,

A.