Daudz strādāju un daudz lūdzu. Nē, ne jau Dievu, kgan iespējams, ka to var nosaukt arī tā... es vienkārši daudz lūdzu.

Un, jā, beidzot man atkal der manas tievuma bikses. Tieku tajās iekšā miera vējos. Arī pārējie, mani redzot, saka, ka esmu palikusi švakāka. Nevis tievāka, bet tieši švakāka ir biežāk lietotais vārds. Ko es? Es, protams, priecājos, ka esmu tādā tievumā, kāds mani apmierina, bet, ja godīgi, tad jūtos kaut kā...nezinu, to ir grūti izskaidrot. Iekritusies vai izdēdējusi, kā vrāks... Kaut kas īsti labi nav. Man šķiet, ka kaut kas pietrūkst, nezinu, sārtums vaigos vai dzirkstis acīs. Es it kā esmu, bet tajā pašā laikā neesmu, kā tāds rēgs apkārt klīstu.

Liela daļa manis nevar sagaidīt, kad septembris beigsies un līdz ar to arī mans darba līgums. Stipri šaubos, vai man piedāvās pagarināt un ja piedāvās, tad diez vai piekritīšu. No vienas puses, tas nebūtu slikti, šajā laikā jebkurš likumīgs darbs ir zelta vērts un tur viss vairāk vai mazāk jau zināms. Bet no otras puses man šķiet, ka tieši pašreizējais darbs ir tas, kas mani pārvērš vrakā un prasa spēku, kura man nav.
Pilnībā skaidrs ir tikai viens - atpakaļceļa vairs nav. Bez darba es vairs nevaru un negribu. Kaut kā jāturās.

Visu to gaišāko,

A.