Vecāki šobrīd brauc no laukiem. Es varētu daudz atdot, lai būtu kopā ar viņiem. Nevar būt, ka šī vasara paies bez mana īpašā, ikgadējā brauciena uz Latgali!?! Jā, manā izvēlētajā ceļā "caur ērkšķiem uz zvaigznēm" ir jāupurē vairākas tik ierastas lietas. Pirmkārt, bezrūpīgā (lasīt: bez naudas) vasara ar gulšņāšanu piemājas zālienā, neskaitāmu grāmatu lasīšanu, sauļošanos un peldēšanos... Un nu arī brauciens uz laukiem. Kgan vēl jau vasara nav beigusies.

Pēdējās dienās jūtos nogurusi un tukša. Darbs mani iztukšo un arvien vairāk sāku šaubīties, vai tas ir tā vērts... bet, kad ieeju veikalā un man gribas nopirkt tos persikus, to dārgo šokolādi vai jebko citu...tā sajūta, ka varu to visu atļauties ir vienreizēja. Un mājās...es braucu uz ārpusrīgas mājām ar kūku vecākiem pa 3 Ls un vēl šādiem tādiem niekiem tikai, lai viņus iepriecinātu un radītu īpašas dienas sajūtu, tādos brīžos man ir skaidrs - jā, tie visi ērkšķi ir bijuši katra asuma vērti.

Iepriekšējās brīvdienās pēc traki ilgiem laikiem satiku savas mīļās māsīcas, viņu mazās princeses un Edgaru. Jā, dažas lietas nemainās, dažas labas lietas nemainās. Smaidu. Un Luīzītes: "Agnesīt, vai tu būsi mana krustmāte?" mani vnk pārsteidza nesagatavotu un atstāja bez vārdiem ar mega lielu saviļņojuma un azikustinājuma sajūtu. Protams, es būšu! Jā, zinu - saka, ka pirms neesi apprecējusies, par krustmāti nevajag kļūt, ja negribi palikt vecmeitās, bet PIE VELNA visu to māņticību ES BŪŠU KRUSTMĀTE!!!

Visu to gaišāko,

A.