Pēc 5 dienu non-stop maratona darbā, kas bija super smags, beidzot atbraucu uz mājām mājām, lai... es nezinu, redzētu vecākus, nedaudz atpūstos un vnk būtu te... Bet kolīdz iekāpu mammas mašīnā, man gribējās būt visur citur, tikai ne tur... nezinu, kāpēc tā...varbūt tāpēc, ka 150 no 160 cilvēkiem,kuriem jāskaidro, kā tad tas nākas, ka es nebeidzu skolu, vai tad tiešām, nekādi nevarēja, jo pēdējais gads, kur strādāju u.tml., atrodas tieši šeit...
Par darbu - tar ir ļoti grūts un es nepārspīlēju... Un tev pat nav ne jausmas, cik grūts tas ir, ja neesi neko tādu darījis. Bet es izturēšu! Man ir jāiztur! Visai bieži man šķiet, ka tas ir tā nedaudz - out of my league. Bet tad es tā padomāju, ka teorētiski man nekādas LEAGUE nemaz nav... Zinu divas lietas:
1. Tas ir mans darbs un (tāpat kā visu, ko es daru) es to darīšu cik labi vien varēšu;
2. Ejot pār to gājēju pāreju pie Origo vai braucot uz Purvciemu, es vienmēr atcerēšos, ka tur augšā ir strādā meitenes, čaklas kā bitītes, un sūtīšu viņām izturību! Zinu arī to - varu būt lepna, ka esmu viena no viņām! :)

Veiksmes,

A.