Dienas iesākums bija tik jauks. Es labi izgulējos, nesteidzīgi brokastoju, skatījos TV... Šobrīd viss ir kkā sagājis šķērsām. Dažas lietas vnk spēj mani tā sadusmot, ka es nevaru parunāt. Es vnk nevaru parunāt... Ironiskākais gan ir tas, ka parasti šādas situācijas gadās brīžos, kad man gribot negribot ir/būs jārunā ar cilvēku, uz kuru esmu dusmīga. Sasodīts.
Man makā ir aptuveni 0,80 Ls un viens brauciens e-talonā... viss kkā tā sagrozījās, ka naudas nājamajai nedēļai man vnk nav. Ko lai dara?
100% vainīgs jau mans brālis nav, bet vai vienu reizi viņš nevarēja atcerēties/iedomāties arī par mani. Viņš taču zināja, ka es nebiju plānojusi vakar palikt Rīgā. Un tgd viņš aizbrauca uz veikalu un 100% nopirks to, kas pašam garšo un ko pats uzskatīs par nepieciešamu.
Ironiskums nr.2 ir fakts, ka pat tādās dienās kā šī (kad man nav naudas un ledusskapī mierīgi peles varētu pakārties, jo siera nav) viņu mājās sagaida siltas vakariņas. Nemaz jau nerunājot par iznestu miskasti, tīru dzīvokli, nomazgātiem traukiem u.tml. Nu kur ir taisnīgums. Vnm par visu jādomā pašai. Tāda nu ir tā mana dzīve sasodītā... O.k. Jāpadzēs šis tas nevajadzīgs no PC, kamēr vēl cilvēks ar pilno naudas maku nav atgriezies un atņēmis man Lulū.

See U some other time,

A.