"Sveika, mana saulāinā! Nu man beidzot ir atkal laiciņš, lai uzraxtītu Tev... tā pamatīgi un par visu pēc kārtas.
Pēdējās divas nedēļas ir bijušas maigi sakot trakas. Es tomēr saņēmos un uzraxtīju kursa darbu. Tas tapa četru dienu laikā... visa tā padarīšana bija "nāves matratons". Pēdējā naktī pirms nodošana raxtīju līdz pus5 no rīta. Tad līdz 8ņiem mēģināju pagulēt un tad atkal pie PC un drukāju, drukāju, drukāju... Zem acīm zili riņķi, vēders sāpēja no stresa un knakstīšanās kārtīgas maltītes vietā. Ar Dūdu bijām sarunājušas centrā satikties pirmdienas (17.maija) 14:30 (darbs bija jānodod līdz 17tiem) un iesiet CopyPro,bet es vēl sēdēju naktskreklā un saturā raxtīju lapaspušu numurus. Piebeidzu, steidzos uz centru, izprintēju, iesēju, pievienoju CD pdf formātā un nodevu, lielāko darba daļu pat nepārlasījusi. Biju priecīga tikt no tā darba vaļā un nedomāt par aizstāvēšanu... līdz vakardienai... Iekšā visu laiku tāds satraukums, ka manu darbu nemaz nepieņems, jo tur vnk pilnīgs kosmoss sadrukāts, nemaz nerunājot par to, ka Lolita to darbu vispār nebija redzējusi... līdz ar to man nebija ne jausmas, vai viņu akceptēs un es dabūšu sekmīgu vērtējumu.
Pēc pāris dienām Ieva kopējā e-pastā atsūtījusi aizstāvēšanas grafiju. Sarakstā ir arī mans vārds! Paldies Dievam! Nu ko jāgatavojas. Arī tas viss, protams, pēdējā brīdī. Vakar vakarā uzcepu pašu prostāko prezentāciju, šodien no rīta pabeidzu rakstīt runu. Iemācīties, protams, nebija laika, jo "svarīgāk" taču bija piemērīt veselu čupu ar drēbēm un izvēlēties, ko vilkt mugurā.
Šodien es aizstāvēju savu kursa darbu. Par to, kā tur viss notiek jau apmēram zināju. Dūda un Zandiņa aizstāvēja aizvakar (1.dienā), Mila, Fiona un Baibiņa vakar. Process apmēram šāds.
Visi iet pēc saraksta. Tevi izsauc. Tu prezentē darbu (5-6min), jautājumus uzdod komisija (2 pasniedzēji) vai citi klātesošie, ja vēlas. Pēc tam priekšā nāk tavs recenzents (maģistrantūras students) un nolasa recenziju (ļoti sīki, par visu - valodu, tēmas atbilstību, noformējumu u.tml.) un uzdod jaut. Tad par darbu izsakās vadītājs, ja viņam ir ko teikt. Viss. Tu ej vietā un tikmēr izsauc nākošo. Kad visi pabeiguši, komisija + vadītāji + recenzenti aiz aizvērtām durvīm apspriežas par vērtējumiem. Visi atkal ienāk telpā un pibliski tiek nosauktas atzīmes.
Dūdai un Zandiņai komisijā bija Lasmane, kas esot visiem piesējusies un Freibergs, kam kā parasti viss vienalga. Dūda dabūja 7, Zandiņa 8. Milai, Fionai un Baibiņai komisijā bija Proskurova un Tjarve, kas bija īzī čīzī. Milai - 9, Fionai - 7, Baibiņai - 5 (tur ir garš stāsts, viņai bija debīla vadītāja, kas vnk brutāli esot aizstāvēšanā publiski nolikusi Baibiņu).
Šodien manā komisijā Zitmane (lasa mums SA&reklāmas vēsturi un teorijas) un SKUDRA. Iedomājies, Skudra! Vnk vāks. Man jau bija skaidrs - jācer uz to labāko, bet jābūt gatavai tam pašam ļaunākajam. Es prezentēju pēc kārtas 5 (mans laimīgais skaitlis), no visiem man vienīgajai Skudra uzdeva jautājumu. Tas jautājums bija tīri viņa stilā - īsti nesaprotams, es vispār nezināju, ko atbildēt un beigās, pēc neliela mulsinoša dialoga ar Skudru, tā arī pateicu, ka diemžēl nevarēšu atbildēt. Viņam feisā parādās ļaunais smīniņš un es redzu, ka šis kko pieraxta uz papīra. Nu viss... man jau likās, ka cauri ir. Tad nāca mana recenzente un sniedza pārsteidzoši labu vērtējumi, bija protams dažas nepilnības, bet kopumā vērtējums bija tiešām pārsteidzoši labs. Viss. Aizgāju apsēsties un sajūta tāda, ka vnk gribas raudāt. Es to protams nedarīju. Nu neko... sēdēju un gaidīju, kamēr pārējie noprezentēs.
Gaitenī gaidot vērtējumus atkal uzmācās satraukums. Un tāda nelāga nojauta, ka diez vai tur kkas labs gaidāms. Ieejam iekšā un Skudra sāk publliksi deklamēt atzīmes. ...Š.G. - 5, A.M. - 8, I.C. - 9, Z.Ā. - 9, A.E. (es pie sevis saku: "Astoņi!" - ASTOŅI! Signē, es dabūju 8! MAN VNK TĀDS PRIEKS! Četru dienu "nāves maratons", viss tas stress un murgs un vipār pilnīgais kosmoss un es dabūju 8. Bāc.
Es to paveicu!
Tāda ir Agnese. Ja Agnese kko dara, tad Agnese to IZdara. Uz mirkli pat bija tāda sajūta, ka paveikts gandrīz vai neiespējamais, kas apstiprina to, ka VISS IR IESPĒJAMS. And I'm back in the game. Es turpināšu cīnīties par to vienu niecīgo, vienīgo, kas man atlicis - manu budžeta vietu!
Piedod, ka tik emocionāli un patētiski, bet man vnk vajadzēja izlikt to visu uz āru! Ceru, ka saproti! Man protams, ir vēl ļoti daudz ko stāstīt, bet par to nākošreiz (ļoti drīz).

Kā Tev? Viss labi? Ko beigās izlēmi ar to Austrumu kino kursu? Paņēmi?

O.k. Es vnk nevaru sagaidīt, kad nosūtīšu Tev šo vēstuli un Tu to izlasīsi!
Sūtu bučas!
A."

Beidzot es zinu, kā tas ir... Kāds ir draudzības otrais vārds. Pavisam vienkārši - atbalsts. Turklāt ne vnk pliks atbalsts, bet atbalsts līdz galam. Mans atbalsts mani izglāba, mans vilslielākais atbalsts - Dūda, Mila, Fiona, Zandiņa, Baibiņa un D. Bez jums, manas vislabākās, man nemūžam neizdotos! Paldies!
Nemainītu ne pret ko...
"Agnesīt. turies šodien, esmu ar un par Tevi ar visām četrām! :* " /Zandiņa/

"Ja nemaldos, Tev šdien jāaizstāv kursa darbs. Ja esi jau to izdarījusi - kā gāja? Ja vēl ne - lai veicas, mīļā!" /D./

"Dūdiņ, būs labi! Kad zināsi atzīmi, dod ziņu!" /Dūda/


P.S. Viss jau notiks tik un tā... vai tu tici vai ceri vai ne...