Paldies, Dūdai, ka pierunāja mani aiziet uz hokeju! Pati nesaprotu, ko es vispār domāju vakar, kad nevarēju uzlemt - iet vai ne. Tur taču divu domu nevarēja būt, ja vēl tiekam iekšā bez maksas. Bija ļoti labi, man patika, brīžiem tāda nereālitātes sajūta. Man likās, ka daudz krutāk kā TV. Es vismaz redzēju ripu! :) Un pavilkties uz bļaušanu ir tik viegli un sajūta laba!

Mūzika: Vai tu zini, mana mīļā, kāpēc vienmēr jābūt tā? Kad krīt mēness jūrā dziļā, man par tevi jādomā! (Mana mīļākā hokeja dziesmiņa...)

Brīžiem Tu esi kā mazs brīnums, kas rada lielas lietas. Citreiz Tu esi kā liels brīnums, kurš palīdz saskatīt mazās lietas. Brīžiem Tu pārsteidz mani tik negaidīti, bet citreiz varu gaidīt srtundām ilgi - Tevis nav. Tevi nevar iedot un nevar atņemt. Tevi nevar noturēt, bet Tu palīdzi man izturēt. Tevi nevar ieraudzīt, pazaudēt vai izteikt vārdos. Tevi nav iespējams paredzēt vai ietekmēt. Brīžiem Tu nāc tik bieži, ka vairs nezinu, ko lai iesāk, bet citreiz Tu tik ilgi esi prom, ka man tevis sāk pietrūkt. Tev neeksistē minūtes vai stundas, ziemas vai vasaras. Tu nekad man nepārmet un nenosodi. Tu nekad neesi bēdīga un nedusmojies. Tu pakāpies malā, kad man šķiet, ka Tevi nevajag, bet vienmēr esi līdzās un piecel mani, kad krītu. Tevi nevar ieraudzīt vai satvert rokās, Tevi nevar dzirdēt vai izgaršot, Tevi var tikai just. Es nezinu, kāda Tu izskaties un kas tev patīk, bet tik un tā es nekad nemainītu Tevi ne pret ko citu, jo Tu esi tikai mana, mana vislabākā! TU ESI MANA IEDVESMA!