...un roka ligzdu manos matos vīs. Sirds apstāsies un sajukt prātā pasāks līdz baltu kreklu suale uzrotīs. Es būšu vēl, es priecāšos, es dziedāšu, jā, dziedāšu!

Starp nekārtīgo kārtību manā kosmosā, strap dīvainajiem nakts sapņiem, starp baltajām kurpītēm un trotuāru, starp laika trūkumu un apziņu, ka nav ko darīt. Starp domām neskaidrām un skaidrām. Ir mana sirds. Mirstīgā.

Tev nav jākaunas par to, ko tu pret kādu jūti. Tā nav tava problēma, ja tas kāds to nevar sagremot.

Nu labi, neraxtīšu šodien neko vairs.

A.