5 asaras un atkal esmu stipra... Nocietinājusies. Esmu kā trauciņš, kurā visu laiku lej iekšā kkādu draņķību līdz brīdim, kad pietiek ar vienu muļķību un viss gāžas pāri. 5 asaras. Tomēr, lai cik daudz araī izlītu ārā, pilnīgi tukšs tas nav nekad.
Pat veltīju dažas rindas šim noskaņojumam
5 ASARAS

Lēni tā sirds mana atveras
Pie tumsas pierod un nebaidās.
Tur ietilpst vien piecas asaras,
Kas pārvērtīs sāpēs pasakās.

Ar pieturām ziemās un vasarās
Reiz pienāks tās dienas pēdējās.
Man paliks vien piecas asaras,
Kas naidu un dusmas sabradās.

Varētu šķist, ka diezgan skumīgi, bet austiņās man skan: "Šajā pilsētā ikviens viņu pamanīs. Viņai paiet garām nespēj it neviens. Pāri ielai ēna skrien, tūlīt, tūlīt līs. Viņa pagriezās un smaidot teica tā: "KĀDĀ BRĪNIŠĶĀ DIENĀ NEBŪS VAIRĀK NEVIENA NO MUMS..." Viņa teica tevis dēļ, man nekā nav žēl. Un tad dziļi ieskatījās manās acīs. Var jau būt, ka noticēs mana neprātīgā sirds, un neviens tad nevarēs mūs vairāk šķirt. KĀDĀ BRĪNIŠĶĀ DIENĀ NEBŪS VAIRĀK NEVIENA NO MUMS... "

Šajā brīnišķā dienā es beidzot došos prom. Esmu jau noilgojusies pēc savām mājām.