Tas laikam saucas - pasapņoji, pietiek! Pati esmu vainīga, ka sajūta tgd ir kā pēc pamatīga aplauziena. "Paldies", Raivi, tev par to! Būs vien jāsamierinās, ka tev veltītais laiks ir bijis vairāk vai mazāk veltīgi izšķiests. Esmu atgriezusies turpat, kur biju pirms tu stāvēji pie manām durvīm, atšķirība tikai tāda, ka nebūtu tu atnācis un sācis "aizmālēt man acis", man tgd nebūtu jāēd aukstas pankūkas un es būtu paspējusi izdarīt kko lietderīgāku. Tomēr es nenožēloju, ka satiku tevi, man tikai ir nedaudz žēl. Bet, ko gan es iedomājos? Ka es tev kaut nedaudz simpatizēju?! Smieklīgi. A. jau no paša sākuma bija taisnība, tu drošvien tāpat izturies pret visām, un es muļķe, atļāvos uz mirkli iedomāties, ka varbūt ar mani ir savādāk. Laikam jau neko vairāk, kā "forši papļāpājām" man nav lemts dzirdēt. Bet es teikšu tev tā - es padomāju un secināju, ka tavs darbs ir briesmīgs. Tu liec cilvēkiem noticēt, ka viņi tev patīk un interesē, kaut gan īstenībā tavs mērķis ir pavisam cits. Nožēlojami savā ziņā.
Pat Lulū jūt manu noskaņojumu un niķojas. Forši! :(

Bet zini ko, Raivi, I don't need your sympathy, there's nothing you can say or do for me. And I don't want a miracle, you'll never change for no one. Un liec aiz auss -
I'm strong enough
To live without you
Strong enough and I quit crying
Long enough now I'm strong enough
To know you gotta go

There's no more to say
So save your breath
And then walk away
No matter what I hear you say
I'm strong enough to know you gotta go