Vakar pabeidzu pēdējo Harija Potera grāmatu. Lai tiktu ar visām galā man bija nepieciešami gandrīz desmit gadi. Nav nozīmes, vai man ir desmit (kā tad, kad iznāca pirmā Harija grāmata) vai divdesmit gadu, kā tagad, kad beidzot saņēmos un izlasīju pēdējo, es vienbalsīgi saku: "Šīs grāmatas ir tiešām maģiskas!" Un ne jau tāpēc, ka par burvjiem un raganām, bet tāpēc, ka to maģiskā uzbūve aptver katru lappusi katrā no septiņām grāmatām, kur katra vissīkākā detaļa pārdomāta un noslīpēta līdz pilnībai tiktāl, lai pēdējā grāmatā viss, kā audeklā sagultu kopā un veidotos viens maģisks veselums. Brīnišķīgi! Tagad ir tāda laba pabeigtības sajūta! Vēl viena lieta, kas iezīmē pagājušo desmitgadi - Harijs Poters - zēns, kurš izdzīvoja, zēns, kurš lika bērniem visā pasaulē aizmirst TV skatīšanos un videospēles!
Zinu, ka citi dēvē sevi par Elvisa Preslija, Bītlu vai Krievu multeņu paaudzi, tieši tāpēc man labpatiktos teikt, ka piederu pie Harija Potera paaudzes, pie cilvēkiem, kas mīl grāmatas, kas, ar nepacietīgu gaidot katru nākamo, izauguši kopā ar Hariju, Ronu un Hermioni, kopā ar viņiem priecājušies un bēdājušies, kopā spēlējuši kalambolu, klaiņojuši pa Aizliegto mežu un sapņojuši par Cūkkārpu - visu raganu un burvju skolu.
Džoanna, milzu paldies tev par Hariju, kurš izkrāsoja un pieplidīja manu bērnību un pat divdesmit gadu vecumā lika aizturēt elpu un lasīt, lasīt, lasīt....