/Neskaitāmas reizes dzirdēta, tikai tgd saprotu, par ko tā ir. Jocīgi./

Cik dīvainas ir tās paralēles, kas ved mūs pa takām kalnā. Un, kad tu mani 3x piekrāpsi, es pazudīšu ar salnām. Tad stāvēšu dzelzceļa malā tupr atpakaļ vilcienus vērot... Rītdiena nekad nepienāks... Un piepildītos kaut piecas domas no simts, tad tā pirmā par tevi, otrā par mums...

Jau stundu kā benzīns beidzies, un kāpēc man būtu kur steigties?! Ja nav nekā, kam iesākties, nekas arī nevar beigties. Un atmetot spītīgās domas un īpašuma tiesības projām, es sapņaini skatos debesīs -
VAI TIEŠĀM REIZ JĀAIZIET BOJĀ???????