Pacietība, pacietība, pacietība.
Miers, miers, miers.

Valters zvanīja. :) Pastāstīja, kā iet un es pastāstīju, kā noslēdzās 1.kurss. To noklausījies, viņš saka: "Nu redz kā viss tomēr nokārtojas gan tev, gan man!" Ai, mīlulīt, ja vien tu zinātu. Nekas nav nokārtojies, tieši otrādi. To es, protams, neteicu, negribēju viņu uztraukt.

Šaubos, vai man kādreiz ir bijis tā, kā tgd. Tā jocīgā sajūta apzinoties, ka man vairs nekā nav, bet tajā pašā laikā man ir VISS - dzīve bez saistībām, kas palīdz man izturēt un daudz maz saglabāt skaidru galvu, kad apkārt viss jūk un brūk, un mēs nezinām, no kā dzīvosim rīt.

Kā saka, no kā pārtikt, ja nav naudas - no svaiga gaisa un mīlestības. Bet ja nav mīlestības? Mēģinu iztikt ar svaigu gaisu, bet ar to man vien nepietiek.

Un pasmaidu es pēdējās dienās tikai par muļķībām televīzijā vai jokiem grāmatā, ko lasu.

OMG kā gribās čipšus, saldējumu, šokolādes cepumus, konfektes, sulu. Nekā nav. Bet es pacietīšos. Es pacietīšos. Es pacietīšos.