Agresīva domās, neatbalsta vardarbību, sentimentāli skumja, nobijusies, nikna uz visiem par visu, panikā, sapņaina un aizdomājusies, noilgojusies, pārdomās un izmisusi, cer uz to, kam jau sen vairs netic, nesaprašanā, nomākta, izmisusi, panikā, PANIKĀ...

Nesen lasīju rakstu par to, kā Lido gatavo kartupeļus un citus ēdienu. Gandrīz sāku raudāt. Aizkustināja.

Pēc pēdējās tikšanās Daci sajutos ļoti slikti. Viņa jau grib tikai to labāko, es novērtēju to, tikai ir grūti par to runāt... Teikšu kā ir, viņa vismaz izrāda to, ka nav mani aizmirsusi. Jo neaizmirst ir viens, bet mācēt to izrādīt kkas pavisam cits. Es laikam pārak daudz pateicu. Kāpēc es vnk kādreiz nevaru paklusēt?! Pieriebies, ka visi par visiem visu zina vai vismaz domā, ka zinu un runā par to. Pieriebies, ka es pati arī runāju. Viņiem nav ne jausmas, cik grūti ir katru rītu pamosties, ieskatīties spogulī un redzēt tur ne tikai savu seju. Cik grūti ir saņemties, iziet ārā un nostāties face to face pret tiem, kas domā, ka zina un runā. Cik sasodīti daudz spēka un saņemšanās tas prasa. Viena no labākajām īpašībām, kas piemīt tikai dažiem cilvēkiem ir prasme nebāzt acīs to, kas tāpat jau ir skaidrs, respektīvi, paldies tiem, kuri nebāž man acīs to, ko es tāpat jau zinu!

Grūti pateikt, vai man ir labāk, vai zāles palīdz. Vismaz iekšas no tām vairs nesāp, tāda neizturami ilga lēkme arī nav bijusi kādu laiku. Ja man būtu nauda, es iztērētu to psihologa vai psihoterapeita konsultācijām, izrunātos, mēģinātu sakārtot domas... Jā, es atzīstu, brīžiem es netieku ar sevi galā. Kad tie brīži patiet, tad domāju, ka esmu stulba un pārspīlēju. Kad pāriet tie, es cenšos nedomāt neko, bet tā kā tas nav iespējams, cenšos nedomāt par to, kas liek man justies slikti.

Man un Čārlijam Bārtletam ir kopīgas ne tikai zāles pret depresiju un panikas lēkmēm (tā dīvaini... noskatījos filmu, sāku dzert zāles, noskatījos to otrreiz un tikai tad pamanīju, ka mums ir vienas un tās pašas). Arī man ir vīzija. Tikai atšķirībā no Čārlija es nestāvu milzu pūļa priekšā un visi nesauc manu vārdu. Bet zināma līdzība ir gan... Savā vīzijā es atrodos uz skatuves mazā, nedaudz piesmakušā klubā. Man mugurā ir kleita,īsa, tumži zila, gandrīz melna (jocīgi, jo zilā krāsa man ne visai), prožektoru gaismā tā vizuļo. Mati man ir savākti un sacelti uz augšu un kājās augstpapēžu kurpes. Es stāvu pie mikrofona statīva un man apkārt ir klusums, es uzlieku roku uz mikrofona un dziedu, man ir brīnišķīga balss, tāda, kādu tik ļoti vēlētos un kādas nav. Es dziedu... šoreiz tā ir:

"To dream the impossible dream
To fight the unbeatable foe
To bear with unbearable sorrow
To run where the brave dare not go

To right the unwritable wrong
To love pure and chaste from afar
To try when your arms are too weary
To reach the unreachable star

This is my quest
To follow that star
No matter how hopeless
No matter how far...