Redz pie kā tas viss ir novedis. Pie tā, ka, lai izārstētu to slimību, kuras nosaukumu vairs neatceros, man jālieto zāles pret mēreniem un smagiem trauksmes stāvokļiem, saistītiem ar depresiju, pret panikas lēkmēm un fobiski izvairīgu uzvedību.
Vai tas nozīme, ka esmu psihiski slima? Īsti nezinu, pieņemu, ka, nē. Man vnk ir ļoti daudz problēmu un ik pa laikam paliek slikti. Čārlijs Bārtlets teica, ka no panikas lēkmēm neviens vēl nav nomiris. Vajagot tikai sev teikt: "Man tgd ir panikas lēkme. Es nemiršu. Pēc 15min es jau jutīšos daudz labāk." Žēl, bet man nepalīdz. kad saku sev, ka man tgd ir panikas lēkme, man paliek vēl sliktāk.
Vai es taisīšu pašnāvība, jo nomirt taču nozīmē atrisināt visas problēmas vienlaicīgi?! Nē, netaisīšu gan.
Vai es pārspīlēju? Es nezinu. Zinu tikai to, ka kkas ar mani nav kārtībā. Tās nav iedomas.
Man laikam jāiziet ārā pēc gaisa. Tā tgd ir daļa no manas atveseļošanās terapijas. Vairāk svaiga gaisa.
Labi, varbūt vēlāk vēl kko pieraxtīšu klāt. No tā man paliek vieglāk.