Long story short - VISS IET ŠĶĒRSĀM!

Es beidzot esmu atklājusi, kur ir mana problēma, kapēc es tik bieži jūtos tik slikti, kapēc esmu īgna, nelaimīga utt. utjp. Es visu pārāk paturu sevī! Tāpēc, ka es negribu uzbāzties, negribu apgrūtināt citus, gribu būt stipra. Pie velna, kapēc manas problēmas nevarētu būt svarīgas, ar ko tavas problēmas ir labākas par manējām?! Ja tu negribi tās uzklausīt, tad ej ellē!

Iedomājies, ka es esmu dinamīta saišķis un ka deglis jau sen ir aizdedzināts. Tas ir pārāk garš, tas deg un deg un deg un nu beidzot, tas ir aizdedzis gandrīz līdz pašam dinamītam. Kas notiks,ja deglis turpinās degt, ja kāds to neapturēs? Tas uzsprāgs! Kas notiks, ja kāds uzkāps deglim ar kāju vai pārgriezīs to? Dinamīts neuzsprāgs, bet deglis nomirs!

Un tagad es jau kādu labu brīdi domāju, ko lai raksta tālāk. Un tas atkal notiek, es atkal baidos pateikt visu kā ir, es atkal domāju, ārprāts, ka tik es nepasaku par daudz.

Pie velna,
Man nepatīk, ka mani draugi mani ignorē. Nē, nevis nepatīk, man tas sāp! Brīžiem, man liekas, ka es esmu vienīgā, kas par viņiem domā, jo viņi par mani nedomā! es nevaru 100% apgalvot, ka viņiem ir vienalga. Bet ja nav, tad nafig vajag izlikties, ka ir. Varbūt es rīt nomiršu. Un ko tad jūs darīsiet? Atnāksiet uz bērēm un nožēlosiet nepateikto un neizdarīto?!!! Vai arī nē?! Nopietni, es esmu vairākas reizes iztēlojusies, kā būtu tad, ja es pēkšņi nomirtu. Cik daudz un kas atnāktu uz bērēm? Kas atnāktu tikai tāpēc, ka tā pieklājas un kas būtu tie, kas patiešām pārdzīvotu!?

Tā nebūt nav vienīgā lieta, kas mani nomāc! Vēl jau paliek autoskola, studijas, nauda, laime, dzīve, pasaule, visums... Diemžēl es pašreiz nevaru iztirzāt tās visas, jo man jābrauc brālītim pakaļ uz staciju!