No ģimnāzistes līdz mājsaimniecei ir tikai viens solis. Vai tā es beigšu - kā mājsaimniece? Tā jau runā, ka tie, kuri skolā ir teicamnieki ar plašām perspektīvām... nu ka no tiem nekas prātīgs nesanāk lielajā dzīvē!
Tētis atkal sāk uzmākties ar to volīti. Saka, ka man esot jāiet uz treniņiem. Un tas tikai tāpēc, ka vakar viņš redzēja Lāci braucam ar riteni treniņtērpā un izsecināja, ka notiek treniņi. Vai viņš tiešām jūtas labāk, ka izspiež, panāk no cilvēkiem to, ko pats grib, bet viņi nē? Šādos brīžos es sāku ilgoties pēc Siguldas, kur pati biju sev noteicēja. Diemžēl (lielākoties jau par laimi) tādas bēgšanas uz Siguldu vairs nav un iespējams arī vairs nebūs!
Mana čipšu neēšanas kampaņa rit vnk nevainojami. Pirms tam es baidījos, ka vasarā atturēties no čipšiem būs daudz grūtāk nekā ziemā, bet ja godīgi, ir daudz rez vieglāk. Un tas nenoliedzami ir nācis man par labu. :)
Pirms pāris dienām bijām pie brālīša uz nometni ciemos. Es braucu! :) Prom braucot, palīdzēju viņam uznest dažas mantas augšā, senči pēc tam man teica:" Brālis ir lepns par tevi!" Es tā kā samulsu. Tiešām? Lepns par mani? Jā, lepns par tevi! Jaukākais ir tas, ka īsta iemesla būt lepnam viņam nav, jo es neesmu ne izglābusi kādam dzīvību, ne kļuvusi par kkādu slavenību, es esmu tā pati kas visu laiku, bet ir neizsakāmi patīkami apzināties, ka viņš ir lepns par mani! Es arī esmu ļoti lepna par viņu. Mēs esam lepni vnk par to, ka esam, ka esam viens otram!
Ikreiz, kad apciemojam brāli tajā nolāpītajā nometnē, man ataust atmiņā viss tur piedzīvotais, viss un visi, kas man tur riebās. Tur nekas nav mainījies, arī cilvēki tie paši. Šoreiz es pie sevis nodomāju un pēc tam arī brālītim teicu:" Zini, ko es domāju - visi jūs, suckers, kas izturējāties pret mani nejauki, kas aiz muguras un arī tieši aplikāt mani... Redzat kā sanāk... Es braucu ar mašīnu, kamēr jūs pūstat tajā nožēlojamajā nometnē!" Brālis piekrita. It made me feel so good! Es vnk gāju ar paceltu galvu un paskatījos uz viņiem visiem no augšas, tieši tā kā viņi uz mani skatījās tos 3 gadus, kurus man nācās tur pavadīt! :)
Es varētu sarakstīt grāmatu. Tā būtu lieliska grāmata. Jā, par to jāpadomā.
Rīt Liene solījās atnākt ciemos! Ļoti ceru, ka viņa atnāks. Viņai nav īpaši viegli, centīšos palīdzēt. Iespējams nekādu īpašo risinājumu es neizdomāšu, bet mēs vismaz kopā pasmiesimies par to un viņai paliks vieglāk!

P.s. Man būs mašīna! MAN BŪS MAŠĪNA! Un tā būs lieliska. Es par to ļoti rūpēšos. Es zinu, ka man būs. Iespējmams pēc pāris mēnešiem, iespējams pēc pāris gadiem, bet man būs. tas mani iepriecina. Un nevajag teikt, lai aizveru acis, kad sapņoju, jo es nesapņoju! Vot tā.