Zvanīja Elita. Lūdz, vai es nevaru aiziet pakaļ Luīzei pie auklītes un pieskatīt, kamēr viņi ar Egdaru atbrauks. Es kā jsu izpalīdzīga būdama piekritu, bet paprasīju, vai viņa ir pārliecināta, ka Luīze ar mani nāks. Jā, nāks. Nu labi. Norunātajā laikā es eju labu gabaliņu līdz auklītes mājai. Zvana Elita. Auklīti nevar sazvanīt, mobilais viņai nav, tas nozīmē, ka viņas vēl nav mājās, kaut norunāts bija sešos. Pulkstens rāda 20pāri sešiem. Es eju atpakaļ līdz veikalam un nopērku brālītim kredītu. Zvana Elita. Dabūjusi rokās auklīti, viņas jau skrienot mājās, lai es droši eju, jo viņas bijušas kaimiņos. Aizeju, pat sadūšojos un eju iekšā pa vārtiņiem, kur traks suns man nepārtraukti lec virsū un nosmērē, iespējams pat saplēš manu neilona jaciņu. Durvis ciet, tātad vēl nav. Nez, cik laika gan vajag, lai no kaimiņu mājas atnāktu?! Skatos nāk. Eju pretī. Auklīte smaida, Luīze raud un saka, ka neies ar mani. Šoks. Es prasu kapēc> Jo mammīte nākšot viņai pakaļ. Es saku, ka nāks, tikai vēlāk. Auklīte saka, lai aizejam pie viņas un tur aprunāsimies. Es eju. A ko citu man darīt?! Ieeju iekšā, novelku botes, apsēžos. Atnāk Luīze, mēs skatamies viņas grāmatu un es saku, ka man mājās arī ir pasaku grāmatas. Viņa vairs nraud. Es prasu, vai viņa grib, lai palasu priekšā. Viņa grib. Es prasu, vai tad atnāks pie manis? Viņa nākšot. Es nau pie sevis nodomāju - fūūū... Prasu, vai nāks tagad? Jā, kā tad! Atkal raud, nē, mammīte nākšot viņai pakaļ. Atnāk aukle, ar pārlaimīgu ģīmi un saka, ka nu netraumēsim bērnu, lai jau paliek. Pat nevarat iedomāties, kā es jutos?! It kā jau nekas liels, tā auklīte vēl tur čivina, ka nākamreiz jau ies un Luīze saka jā utml. Viņa laikam nepadomāja, ka es tgd kādu laiku nemaz negribēšu viņu redzēt... Mani tas sāpināja. Iespējams es esmu pārāk jūtīga, bet... un tad vēl man atkal sāka sāpēt plaušas. :( Ko es daru? Ko ko... eju prom. Izeju ārā un vnk sāku raudāt. Gāju pa ielu un raudāju... Labi, ka man bija brilles līdzi, kaut arī ir apmācies. Gāju un domāju, ka nu tā gan bija netaisnība - es upurēju savu mīļo seriālu, lai aizietu viņai pakaļ, veselu mūžību nogaidījos, pacietu, ka tas draņķa suns izposta manas drēbes un viņa nenākšot man līdzi... Nu gan... Zvana Elita. Atvainojās, es nevaru parunāt, jo atkal nāk raudiens. Pēc minūtes zvana Edgars, cenšas mani nomierināt, saka, ka, lai es nepārdzīvoju, jo viņa neejot arī viņam līdzi, prasot mammīti kaut arī viņš ir tēvs. Viņam izdodas, es nedaudz nomierinos. Nu kā tā var. Ja pasaka, ka jāiet, tad jāiet un viss... Kas tā par auklēšanos. Beigās es vēl sākšu to bērnu neieredzēt. Kā var mani negribēt??? Aizgāju uz veikalu un sapirkos saldumus. Satiku savu veco pielūdzēju Oskaru un gāju ar viņu kopā uz mājām. Tas bija bišķi dīvaini, bet es viņam vismaz varēju uzkraut savus kreņķus. Palika vieglāk, nedaudz.