Pavasaris ir atnācis ar neredzētu miera sajūtu.Lai kā arī necenstos, šķiet,ka neviens nespēj sabojāt manu prieku par pavasari. Nekas jau nav īpaši mainījies, vispār nekas nav mainījies un vēl ir tik daudz neizdarītu darbu, tomēr es jūtu, ka viss būs kkā labi, man gribas smaidīt, dziedāt un darīt lielus, labus darbus, gribas rosīties... Es pat neizšpļāvu košļeni zemē, jo kkā negribējās piesārņot... Zinu, tas ir pavasara dēļ! :) 3dien biju domājusi aizbraukt uz Rīgu, bet beigās to tomēr neizdarīju, un labi, ka tā, jo šaubos, vai varētu tur paelpot... Un ko es tur darītu? Tikai nevajadzīgi iztērētu naudu un justos briesmīgi draņķīgi ,jo kārtējo reizi saprastu, ka man tās ir par maz... Tā vietā jauka pastaiga pa Siguldu bija tieši laikā! :)
Patīkami mani pārsteidza kāds kungs visnotaļ cienījamos gados, kurš mammai, man klāt esot, teica, ka nebija zinājis, ka viņai ir tik smuka meita... Nu makten smuka. :) Koklītēs jūra izskatījās tik mierīga un skaista, ka atkal jāsmaida...
Šonakt pa ilgiem laikiem redzēju sapni. Tas bija sapnis no sērijas - vispār par to nedomā, bet redzi sapnī! šoreiz vēl pievienojās arī - nepazīsti, bet redzi sapnī. Jā, redzēju sapnī cilvēku, ar kuru man vēl nav bijusi tā laime vai nelaime iepazīties, es pat lāgā nezinu, kā viņš izskatās un kur viņu meklēt. Ir tikai daži iespaidi... Iespējams, es neesmu tā vētra,lai mani kāds ar viņu iepazīstinātu vai arī mēs vienkārši neatrodamies vienā laikā vienā vietā... Tomēr, kas zina, un tagad man ir tāda tīri sievišķīga interese, vai dzīvē viņš izsakatās kaut drusku līdzīgs sapnī redzētajam. :) Un sapnis pats par sevi bija jauks, es lielu daļu vairs neatceros, bet pēc tā man visu dienu bija tāda laba sajūta!!! :)

Tomēr, līdzās lielajam priekam, manī ir vēl kkas. Iespējams, ka tā atkal ir briesmīgi ļaunā, naidīgā un dzēlīgā Agnese vai arī mazā noskumusī,vientuļā Agnesīte, bet varbūt abas kopā! Tad nu kādā jaukā dienā pār šo Agnesi nāca dīvaina atklāsme. Kāda? Tāda, ka neviena cita cilvēka dzīve man nav vietas, izņemot, manu vecāku un brāļa, bet pārējie, pārējie ir pārāk aizņemti dzīvojot savas dzīvas. Es jau nesaku, ka tas ir slikti un necenšos nevienam arī neko pārmest. Šie nav kārtējie "Agnesei atkal melnie"vai "Agnse atkal gruzās par kkādām muļķībām", nepvisam, tas vnk tā ir. Un es pat varbūt par to nedusmojos, man tikai ir skumji... bet es zinu, ka vecāki par mani vienmēr parūpēsies, ja būs nepieciešams, īpaši jau mamma. Dažreiz es brīnos, kā viņai pietiek spēka to visu izdarīt. Un, bez šaubām, es pati par sevi parūpēšos. Kad kāds jautā, kā man iet, pasaku normāli bai kā parasti, kaut arī tā vien gribās teikt, ka slikti. Bet tad es tā padomāju, ka es ta''cu nekad nepieļautu, ka man iet ļoti slikti. Tā lūk... Un kā es arī teicu Ievai, pirms mēs ļaujam vai meklējam kādu, kurš par mums parūpēsies, mums jāiemācās parūpēties par sevi pašām, un to mēs arī darām. :)

Vēl domāju, ka kādu laiciņu nevajadzētu te neko rakstīt. Pārāk bezpersonisks tomēr ir šis veida, kā kontaktēties ar kādu vai pašam arsevi. Cilvēkiem jau vairs nav vajadzības ar tevi satikties un aprunāties, atliek tikai ieiet vajadzīgajā lapā, kur tu jau esi paspējis nodrukāt sīki un smalki savas dienas gaitas, un tur visu izlasīt. Ja gadījumā kāds vēlas uzzināt, kā man iet un vai es vēl esmu starp dzīvajiem, tad zinās, kur mani sameklēt...