Diemžēl man nācās secināt, ka cilvēkiem nerūp neviens cits, kā tikai viņi paši... Katrs domā tikai par sevi... Skumji, bet fakts... Īstenībā tas pat nav skumji, bet drausmīgi... Kapēc cilvēki nevar kko izdarīt kāda cita labā tāpat vien??? Izdarīt, neko neprasot pretī, neko negaidot pretī, vnk for charity??? Izdarīt tāpēc, ka šis cilvēks viņam ir svarīgs??? Kapēc visi ir palikuši tik materiālistiski...
Iedomājos par to, jo tētis šodien man atkal sāka skalot smadzenes... to gan īsti nevarētu saukt par smadzeņu skalošanu, viņš vnk uzdeva atkal tos jautājumus, un kuriem atbildes viņš jau zina, bet negrib laikam saprast... Un vēl tieši šodien, kad es atbraucu no skolas, pārgurusi, nomocījusies, jo pēdējās dienas ir bijušas diezgan saspringtas... Esmu iekavējusi veselu kaudzi darbu... Un kā es gribēju braukt uz mājām, jau vakar... ļoti ļoti gribēju... bet nu... man neatliek nekas cits,kā gribēt atpakaļ uz Siguldu, kur man nevienam nekas nav jāprasa, kur es pati esmu noteicēja... Tādos brīžos, kad tētis mani sāk čakarēt, es dusmojos, ka esmu tik ļoti no viņa atkarīga, vairāk jau finansiāli... Un tad nu redz, kapēc viņam būtu 1dien jāceļās no rīta 7nos un jāved mani uz skolu?! Ka viņš negrib, lai es braucu 7dien spēlēt, jo, ko es tur darīšot, sēdēšos malā, ko es jau tā pat varu mājās darīt, un kad es pēdējo reizi esmu bijusi uz treniņu... bla bla bla... Bet es apsolīju un braukšu, man vienalga, ka viņš mani nevedīs, aizbraukšu ar autobusu... Esmu pietiekami liela, lai pati pieņemtu lēmumus, kas saistās ar manu dzīvi!!! Kā nekā es jau 1,5 gadus dzīvoju atsevišķi no viņiem, citā pilsētā... un tad, kad es aizgāju man bija ne vairāk ne mazāk kā 15 gadu... 15gadīgs sīks skuķis, kam mamma vienmēr visu izdarīja, nu viena pati palielā pilsētā... Un zini, kas ir pats trakākais - ES IZDZĪVOJU!!!!