Brīžiem man Tevis tik ļoti, ļoti pietrūkst, ka ... Un man nemaz nav jāturpina šis teikums. Tās sajūtas nav aprakstāmas.
Un ir neizsakāmi skumji, ka esmu pazaudējusi draugu. Cilvēku, ar ko varēju būt es pati, runāt par visu un neko, vienkārši būt līdzās, viena zvana vai ziņas attālumā.
Šorīd Tu ar mani vispār nerunā. Tev mani nevajag un es nesaprotu, kā tas var tā būt. Jo es taču jutu... Tevi... Tu teici, ka mēs esam draugi, bet mēs neesam. Kad es piezvanu, tad mēs runājam un viss jau it kā ir labi, tikai TU NEKAD MAN NEZVANI
un izliecies it kā es neeksistētu. Reizēm domāju, ka vieglāk būtu Tev ienīst, bet pat to es nevaru. Jo nav jau par ko!

Neticās, ka pagājuši jau 2 gadi, manās sajūtās šķiet, ka tikai dažas dienas - pēc tam, kad es sapratu, ka zaudeju... un ka tā ir salūzusi.
Atmiņas, kā vecas plates griežas uz riņķi vien, uz riņķi vien... Lai gan tās ir tās pašas labākās, tās sāp.
Kaut varētu atgriezties tajos mirkļos, apstādināt laiku un vēlreiz izbaudīt.
Joprojām grauž un uzvelk, un sadusmo, ka nav atbildes - kāpēc. Kāpēc tas viss bija vajadzīgs? Ja viss, kas notiek, notiek uz labu, tad kāpēc TAS nepalīdz man tikt tam pāri???
Tu teici, ka tici - viss labākais man ir tikai priekšā! Kur, pie velna, tas ir??? Tajā tukšumā, ko jūtu un bezcerībā. Pašvērtējumā, kas zemāks par zemi un apziņā, ka nevienam neesmu vajadzīga!

Reizēm šķiet, ka katra diena ir izlikšanās. Ka paliek jau labāk. Bet tā nav. Kad skatos atpakaļ, nesaprotu, kā esmu izturējusi visu šo laiku, kas vienkārši iet uz priekšu par spīti visam. Un es gribot negribot kuļos tam līdzi.
Ir tā kā ir.
Tāpēc nav jēgas domāt, kā būtu, ja būtu. Jo nav.
Mēģinu iestāstīt sev, ka es esmu pelnījusi kaut ko labāku. Esmu pelnījusi būt prioritāte. Tev es tāda nebiju...

Jprojām mācos palaist. Joprojām nesanāk!