- THE END -
Vakar, kad uz manu jautājumu, vai viņa ir stāvoklī, atbildēji apstiprinoši, es beidzot pa īstam sapratu, sajutu, "ielaidu sevī" to, ka viss patiešām ir beidzies un man neatliek nekas cits kā pieņemt faktu, ka ES ZAUDĒJU un palaist vaļā, lai cik ļoti netaisnīgi tas joprojām šķistu un cik ļoti nesāpētu.
To atbildi es jau nojautu. Īstenībā tāda sajūta man bija jau pirms kāda laika, kad nekas par to vēl neliecināja. Īsti negribu teikt, ka "pati piesaucu".
Es būtu gribējusi, lai pats man to pasaki, acīs vai pa telefonu. Manuprāt, tas būtu bijis tā korekti, cilvēcīgi un vīrišķīgi. Saprotu, ka no vienas puses tas īsti uz mani neattiecas, bet no otras - man ir jūtas pret Tevi, tās nepāriet un Tu to zini! Kad iedomājos, ka vēl pavisam nesen vairākkārt ierosināju satikties no rīta vai papusdienot un Tu nevienu reizi nepateici skaidru NĒ. Kāpēc? Nevarēji saņemties?
Visu šo laiku es joprojām mums ticēju, pašā mazākajā sirds stūrītī, bet ticēju...ka viss kaut kā tomēr pagriezīsies, atrisināsies.... Tā vietā viss vnk aizgriezās no manis prom! :( Un es jūtos vnk tik slikti.
Pēc Tava JĀ, es nevarēju pateikt APSVEICU. Jo tas nebūtu patiesi. Tā vietā pateicu, ka tam mazajam jau tagad ir paveicies, jo viņam būs tik lielisks tētis. Arī to bija grūti pateikt, lai gan no sirds tā patiešām domāju. Globāli, bērns jau neko nemaina. Tu tik un tā jau nebiji mani izvēlējies.
Bija ļoti jāsavaldās, lai atkal neizplūstu asarās. Protams, ka Tu to dzirdēji. Nenožēloju, ka pateicu - domāju, ka nevēlies ar mani vairs runāt, jo es atkal uz atkal nonāku pie tā/pasaku, ka esmu bēdīga, ka man sāp, ka man joprojām ir jūtas pret Tevi. JO TĀ TAS IR.
Klusums klausulē. Un es saku - vari neatbildēt.

"Tu taču saproti, kāpēc tā ir?"
"Es saprotu!" (es Tev ticu)

"Lūdzu neraudi" (tas nav iespējams)

Līdzās visam pārējam šķiet, ka visvairāk pārdzīvoju to, ka es Tevi (to ĪSTO sajūtu/saskaņu/pievilkšanos) TIK ILGI gaidīju un beigās viss sanāca šādi, vnk pakaļā...
Vai mēs varam būt draugi? Pati uzdevu šo jautājumu un it kā arī atbildēju tāpat kā Tu. Īstenībā es nezinu. Jo man sāp.
Atmiņas un visādas domas (par to bildi un Tavu JĀ, kas man visu laiku skan ausīs, par happy family, par pieskārieniem un to, kāda stulba muļķe es laikam biju, ka neatlaidu, turpināju uz kko cerēt...) neliek mieru. Tajos brīžos tā ieduras...
Es gribu piecelties, atgūt kaut kādu mieru un prieku un vairs nejusies kā zaudētāja.
Nav ne jausmas, kā to izdarīt! Bet es izturēju vakardienu darbā un izturēšu arī visu citu!


ONLY ALL THE TIME

P.S. Vakar, kad gandrīz vienlaicīgi Dace un Liene uzrakstīja, kā jūtos un vai man viss ir labi... Sēdēju un raudāju. Arī tagad tek asaras, kad par to rakstu. Paldies, ka esat! Paldies, ka uzklausāt atkal un atkal. Čiepiņ, paldies, ka pasaki, kā Tu to visu redzi un jūti man līdzi. Saule, paldies, ka pasaki, kā ir un paldies, ka dusmojies uz viņu! :*
Šorīd tas ir vienīgais, kas man kaut mazliet palīdz.