Es pati esmu visu sabojājusi. Šoreiz un dažas pēdējās reizes.
Un veltīgi iztērējusi savu Jaunā gada vēlēšanos. Tā nepiepildīsies!

Nezinu, ko lai dara? Vai kārtējo reizi atvainoties (lai gan Tu teici, ka man nav ne par ko jāatvainojas) vai izlikties, ka nekas tāds (mans histēriskais emociju izvirdums) nebija un meģināt ievirzīt visu kaut cik normālā "būsim draugi" fāzē jeb mēģināt pierādīt, ka es to varu? Vai vienkārši likties mierā un klusēt, par sevi neatgādināt un cik varu izvairīties - kļūt par tukšu vietu Tev, kas es arī esmu?!

Lieliski apzinājos, ka man nebija nekādu tiesību Tev kaut ko pārmest vai pieprasīt, tas viss jau ir izrunāts vairākkārt (vismaz no manas puses, jo Tu joprojām neko konkrētu nepasaki. Un iespējams, ka tieši tas ir tas, kas mani tā uzvelk un liek tam visam gāzties ārā. Jo es nesaprotu, ko patiesībā domā un jūti!).
Kā Tu teici: "parādīju sevi citā gaismā!". Es zinu, ka šausmīgā un man pat bail iedomāties, ko Tu par mani tagad domā, lai gan man tam vajadzētu būt vienaldzīgam. Tikpat, cik vienaldzīga Tev esmu es. :( Bet es turpinu pārdzīvot un nevēlos, lai es Tev nemaz vairs nepatīku kā cilvēks...
Vai es nožēloju? Nē. Jo es visu pateicu. Vienkārši gāzu ārā un viss. Jā, tas bija histēriski un pavisam noteikti panāca pretējo efektu tam, ko vēlos, bet vismaz ES BIJU PATIESA UN GODĪGA. Es domāju par Tevi katru dienu un man tas besī - to es pateicu. Man sāp un es nevaru palaist, tas nepāriet, es Tevi joprojām gribu - pateicu arī šo. Man sāp arī tad, kad runājam pa tel. it kā ne par ko, bet tik un tā tiek skartas tās tēmas (bieži vien pati tās aizsāku), kuru turpinājums man ir kā kārtējais naža dūriens sirdī, kad iztēlojos visu to happy family padarīšanu - gandrīz precīzs citāts no maniem runas plūdiem. Un kā ķirsītis uz kūciņas - mans jautājums, vai jūti vēl magnētus. Tik pat labi varēju paņemt lāpstu un uzreiz sevi aprakt. :D Es atceros, ko Tu atbildēji - kārtējā nekonkrētā atbilde, kam sekoja NĒ, tikai vai Tu tā tiešām domā? Es nesapratu. Ja tas viss mani Tavās acīs padara par sliktāku cilvēku, lai nu tā būtu...

Es arī Tevi ieraudzīju mazliet citādā gaismā. Un arī ne tajā labākajā. Parādīji attieksmi. Kamēr viss ir labi, viegli un priecīgi, tā viss ok, bet tiklīdz paliek nopietni un vajag pateikt, ko Tu domā vai parunāt par ne visai patīkamām tēmām, Tu to kaut kā nespēj, uzbūvē sienu un slēpies aiz saviem jokiem un sarkasma. Visu laiku saku, ka nedusmojos uz Tevi un nevēlos, lai jūties vainīgs, ka es jau visu zināju sākumā, ka neesi man neko solījis u.tml. Jā, tā ir taisnība! Bet ir vēl viena taisnība - Tu tomēr esi vainīgs. Paskatos atpakaļ un lielākoties visam, kas mums bija, iniciators biji Tu. Tu to gribēji, Tu man rakstīji un zvanīji. Tu piedāvāji braukt līdzi un pats brauci pie manis. TU MANI SĀPINĀJI!
Dacei teicu, ka neesi manas asaras pelnījis. Zini, ko viņa atbildēja: "Viņš ir bietē pelnījis!"

Zinu, ka man būtu jābeidz "dzīvot" pagātnē un jāskatās tikai uz priekšu. Bet tas ir ļoti grūti, jo tur atpakaļ ir viss labais, kas mums bija (un es to nemainītu ne pret ko), kamēr priekšā - tukšums!

Es izturēšu!