Vai nu es esmu visstulbākā, visnaivākā vai ķertākā meitene Pasaulē, kas pārāk daudz domā vai arī visspītīgākā (globāli - diez vai. Šajā gadījumā - pilnīgi noteikti), bet es nekādīgi netieku tam pāri un nevaru palaist...

Vai paliek vieglāk? Ir brīži, kad šķiet, ka jā. Bet tie ir tik niecīgi un rezultātā maldīgi... Katra diena ir piespiešanās... Braukt uz darbu. Neko nerakstīt un nezvanīt (ļoti slikti sanāk). Censties nedomāt un negaidīt. Neizrādīt. Neizgāzt visu uz tiem, kas ne pie kā nav vainīgi. Domāt par kko citu. Saprast, ka TAS NEKAS, ka neesi man piezvanījis, jo tas nav Tavs pienākums. NERAUDĀT (ar šo joprojām ir ļoooti traki). Ignorēt sāpes, kad Tev kārtējo reizi atbrauc pakaļ un es to negribot pamanu pa logu. Izlikties, ka viss ir labi.

Mazliet jau maniakāli "izspiegoju" Tevi FB. Īpaši brīvdienās. Ik pa brīdim man jāpārbauda, vai nekā jauna nav, jo tikai tad liekas, ka viss ir mierīgi (protams, tā ir tikai ilūzija) un es varu "uzelpot". Kad redzu, ka esi tiešsaistē vai esi bijis pirms dažām min., kkā jūtos labāk un uztveru to kā pierādījumu, ka Tev viss ir kārtībā!
Protams, tas neattiecas uz postiem - Taviem vai... Stulbums, bet tie mani vienmēr apbēdina un sāpina, arī tad, ja nekā TĀDA tur nav. Es taču nevaru pateikt - lūdzu nepublicē neko FB un pasaki sievai, lai izbeidz Tevi tagot, jo katrs ieraksts, ko redzu ir kā jauns, sāpīgs dūriens...
Tie kopā ar sarunām par māju, ko darīji brīvdienās u.tml. ir kā pierādījums, ka es neesmu nekas un nekas man nespīd. Ka esmu zaudējusi un tas nemainīsies!
Reizēm man pat ir grūti pēcpusdienas zvana laikā, lai gan tas ir pēdējais, kas man vēl ir palicis. Protams, lielākoties jau mēs runājam par neko un Tu centies, lai neskartu sāpīgās tēmas, bet tik un tā tas vairs nav tā, kā bija iepriekš. Tev ir sava dzīve, no kuras man tiek atlicinātas tikai dažas minūtes darba dienās... Reizēm es pat nesaprotu - KĀPĒC? Kāpēc Tu man vēl zvani, jo šķiet, ka no Tavas puses viss, kas bija, ir beidzies. Un kāpēc es pie tā zvana turos kā pie kkāda pēdējā salmiņa...
MAN SĀP, KA MAN TAVĀ DZĪVĒ NAV VIETAS!

Vai es vēl kko gaidu? Lai cik ļoti censtos sev iestāstīt, ka nē, tie ir meli. Protams, ka gaidu. Varbūt ne tā kā pirms 2 mēnešiem, bet tomēr. Tagad es katru dienu gaidu kādu zīmi (vai cerības stariņu), ka tas viss nav tikai mana nasta, ka Tu arī kko vēl mazliet jūti, ka kaut vai mazliet ilgojies, aizdomājies... Ka Tev nav vienalga, Ka gribi mani saikt...
Un es saprotu - kamēr nepalaidīšu vaļā pa īstam, nekam citam (labākam?) arī nebūs vietas... Neticu, ka kkas tāds varētu būt.
Tev izdevās ne tikai palīst man zem ādas un pielipt pie sirds, bet arī pacelt manu pašapziņu un kopējo labsajūtu. Tagad, kad tas viss ir sabrucis, šķiet, ka ir vēl sliktāk kā bija pirms tam - man ir ļoti, ļoti, ļoti grūti saņemties un iedomāties, ka esmu kaut kā vērta...


Zaķēn, vairāk par visu es vēlos, lai Tu mani apskauj un pasaki, ka VISS BŪS LABI! Jo mani nepamet sajūta, ka nebūs...