Laikam jau mazliet jutu, ka pretēji pagājušajai nedēļai, kas bija tiešām laba (un tā es arī jutos), šī būs kaut kas pilnīgi pretējs.
Viss ir slikti! Jūtos drausmīgi. Viss mani kaitina, sadusmo, apbēdina... Izņemot Tu un Tava balss. Šis rīts tam ir lielisks pierādījums. Es taču jau pirms Tava zvana zināju, ka neredzēsimies, bet tik un tā - vilšanās un tik ļoti gribējās raudāt, ka nevarēju parunāt. Un tad ir Tava balss klausulē un nav nozīmes tam, ko Tu saki, VISS pamazām atkal kļūst labāk un es smaidu, pat ja īsti negribas... Kā Tev tas visu laiku izdodas???

Un tad Tevis atkal nav...

Uz Tavu: "Kas noticis?" es tikai ar pūlēm "izspiežu": "Viss kārtībā!" Bet Tu jau tāpat saproti un dzirdi, ka nekas nav kārtībā! Protams, ka zinu, kāpēc tā jūtos un ar mēnešreizēm tam ir tikai minimāla saistība. JO ES ILGOJOS PĒC TEVIS! UN MAN TEVIS PIETRŪKST... UN TAS NEPĀRIET! Un tad ir tā, kā tagad - emocijas vienkārši gāžas pāri malām un es nevaru savākties. Man tik ļoti negribas izgāzt to visu uz Tevi un es cenšos, bet nesanāk... Zini, man liekas, ka ar šo visu es sāku darīt sev pāri. Un tas nav labi. Bet es nevaru bez Tevis...

Ja Tu zinātu, cik reižu esmu apņēmusies sākt likt Tevi mierā, nerakstīt tik daudz vai nerakstīt vispār, nezvanīt... Gandrīz katru dienu. Tikpat reižu esmu izgāzusies. Domāju, ka varbūt Tu to vēlies un tā Tev būs labāk (viss atkal daudz maz "vecajās sliedēs"). Bet pat to es nevaru! Ne tāpēc, ka man nepadodas šīs spēlītes, bet tāpēc, ka zinu - Tu redzi man cauri, uz Tevi tās nestrādās un es panākšu pretējo efektu - Tevi pazaudēšu pavisam. Ja Tu zinātu, cik ļoti man no tā ir bail...

UN MAN VISS RIEBJAS!!! Riebjas, ka nevaram satikties, riebjas, ka nevaru Tev pieskarties, aiziet gulēt un pamosties blakus. Man riebjas, ka rīt atkal ir piektdiena un es jau zinu, ka neredzēsimies. Un pēc tam atkal būs nedēļas nogale un pirmdiena, kad Tevis nebūs. Riebjas, ka vienmēr kaut kur tuvumā ir pārējie un ir jābaidās, ka tik kāds neredz mūs kopā pārāk bieži vai neuzskrien virsū tās dažas reizes, kad atvadāmies gaitenī pie durvīm. Riebjas, ka visi citi - priekšnieki, kolēģi, kolēģu sievas, klienti, alkoholiķi, visādi slimnieki un depresīvie var Tev zvanīt, kad vien to vēlas, bet ES NEVARU. Riebjas, ka atkal sāksies skola (lai gan mazais nav ne pie kā vainīgs). Riebjas, ka Tev nav mašīnas jeb, ka Tu ar to nebrauc. Ka pārcēlies dzīvot ārpus Rīgas uz kaut kādu stulbu Plakanciemu (pētīju karti reizes piecas un joprojām īsti nesaprotu - kur ellē tas ir), uz kurieni pat normāli nokļūt nav iespējams. Riebjas, ka man visu laiku ir jāgaida un jācer, ka izdosies nozagt debesīm kādu mirkli. Riebjas, ka Tev ir izdevies palīst man zem ādas un ielīst sirdī tik ļoti, ka es vairs nejūtos kā normāls cilvēks, bet kā vraks vai tukša vieta brīžos, kad Tevis nav. Un, ka atkal ir vakars un es raudu tieši tāpat kā raudāju šonedēļ katru vakaru pirms gulētiešanas... Riebjas, ka nezinu, vai viss būs labi un KO, PIE VELNA, LAI ES DARU??!!