Divi rīti! DIVI RĪTI. Mazliet grūti noticēt, ka sāku ar 8. Ir palikuši tikai divi (kā standarta piektdienā). Ja godīgi - divējādas sajūtas - no vienas puses ikkatra mana ķermeņa šūniņa tik ļoti gaida to pirmdienu, ka nezina, kur likties. Bet no otras puses - mazliet baidos, mazliet satraucos. Ja nu es atkal esmu velti sacerējusies un sadomājusies, ka domā par mani un ilgojies, ka vēlies satikt, apskaut cieši cieši un noskulpstīt tā, kā tikai Tu to proti...
Ja nu nezvanīsi... Ja nevēlēsies vairs... Arvien biežāk atskāršu, ka esmu burtiski milimetrus no tā, lai nesāktu lūgties pēc Tavas uzmanības un pieskārieniem, uzvesties kaut kā ne tā vai vnk palikt nožēlojama... Nereāli baidos tāda kļūt. Mazliet arī brīnos, ka tik ilgi spēju gaidīt un izturēt. Iepriekš svēti ticēju, ka nebūšu tāda, kam mūždien jāgaida (kā mazliet mana mamma), ka gribu būt pirmā prioritāte. Un kas no tā ir sanācis? Atkal kāds par mani tikai smejas.
Nekādīgi nevaru saprast, kāpēc un par ko man tas viss? (ja neskaita to tēva sakritību lietu, bet tik un tā, ja arī man tas ir tāpēc, tad PAR KO TEV IR ŠIS???)
Tik ilgi esmu gaidījusi kādu, kas liktu man justies tieši tā kā Tu... un kad BEIDZOT es Tevi satieku, mēs nevaram būt kopā. Ko man domāt? Ka esmu bezcerīga? Ka neesmu pelnījusi justies laimīga? Ka nekam un nevienam nederu?

Joprojām - kad iedomājos, ka vairs neesi manā dzīvē, vnk tā sāp.
Jā, ļoti iespējams, ka esmu vienkarši muļķe, nemaz nerunājot par pārējiem vārdiem, kādos esmu pelnījusi tikt nosaukta. Gan jau, ja visi zinātu, tad viennozīmīgi lielākā daļa teiktu, ka nav vērts Tevis dēļ liet asaras. Bet, zaķēn, manās sajūtās nekas nav mainījies un es jūtu, ka esi katras asaras vērts... gan to, kas jau izlietas, gan to, kas vēl būs...

It's always darkest before the light!

A.