Lai gan zināju un rēķinājos, ka šis brīdis pienāks, labāk izvēlējos par to nedomāt, jo nezināju, vai un kādi mēs būsim. Te nu tas ir, šis brīdis, kad abi esam atvaļinājumos. Šodien ir 2. mana atvaļinājuma diena, 4. kopš pēdējo reizi Tevi redzēju un dzirdēju Tavu balsi. Jā, šis būs ilgākais laiks ne-komunikācijā, kopš mēs esam...viens otram...kaut kas...
Pēdējā laikā nedēļas nogalēs es skaitīju rītus, cik vēl atlikuši, līdz atkal Tevi redzēšu. Tā likās vieglāk, nekā skaitīt minūtes vai stundas. Kad 6dienas rītā ir palicis tikai 1 rīts, tas nešķiet tik traki kā vēl 2 dienas vai 48h. Šobrīd ir palikuši 5 rīti. Daudz.
Kopš vakardienas esmu aizliegusi sev lasīt Tavu pēdējo ziņu whatsappā un visas pārējās arī. Tagad mēģinu noturēties. Iepriekš tās pārlasīju neskaitāmas reizes. Ja godīgi, tad telefons nemaz nav nepieciešams, pēdējo ziņu tāpat zinu no galvas, vairākas citas arī... Negribas, lai šis laiks paiet tikai šēžot un skumstot. Jo, protams, ka ilgojos un domāju par Tevi visu laiku. No visas sirds cenšos kustēties, darboties, koncentrēties savām lietām, tam, ko vēlos šajās brīvdienās paveikt. Bet lai ko es arī darītu, Tu tik un tā pamanies ielavīties manās domās...
Mazliet ceru, ka Tu arī par mani iedomājies un ilgojies. Un ka šī nedēļa Tev liks kko saprast vai pārdomāt. Vēlams to, ka tāpat kā es bez Tevis, Tu nevari bez manis...

Ironiski - tā gaidīju šo atvaļinājumu, bet nu nevaru sagaidīt, kad pirmā nedēļa būs beigusies!


You be safe and come back to me....