Kāds tur augšā liek milzu puzli un kaut kā salika mūsu gabaliņus blakus... Sanāca, ka tīri neko saderam...

Zaķēn, es vairs neko nesaprotu... Pēc smagā 4dienas rīta, šķiet viss atkal ir mainījies un ne uz to pusi, uz kuru loģiski vajadzētu - es atkal jūtos Tev tuva (daudz tuvāka nekā pēdējās 3 nedēļas), jūtu, ka domā par mani un uztraucies. 5dienas rīts vispār bija kkas negaidīts - pēc tam, kad 4dien teici, ka dzīvoklī mēs vairs netiksimies, 5dien no rīta Tu zvanīji pie manām durvīm, aiz kurām es sēdēju ar piepampušām acīm, cenšoties saņemties, lai vispār būtu spējīga kaut kur doties. Tu atnāci parunāties. Piedod, bet es vienkārši nevarēju sēdēt Tev blakus uz dīvāna 20 cm attālumā un nepieskarties, īpaši tāpēc, ka doma - tā ceturtdiena pims 3 nedēļām bija pēdējā reize, kad man pieskāries, vai pēdējā reize, kad noskūpstīji, šķita (un joprojām šķiet) NEPANESAMA. Tas bija brīnišķīgs rīts, kā visi tie mirkļīši, kad esi man līdzās. Pēc tam man likās, ka atkal varu paelpot un smaidīt. Ka atkal esmu dzīva. Man šķiet, ka Tu juties tāpat. Man tiiik ļoti gribētos, lai arī Tu pamani, saproti un sajūti, ka viss, pilnīgi viss šķiet labāk un vieglāk pēc tam, kad esam bijuši kopā. Nevar būt, ka tas ir tāpat vien... Joprojām atsakos kam tādam ticēt! :)

Rīt atkal ir kārtējā darba diena pēc nedēļas nogales brīvdienām. Man ir neliels satraukums un bažas, jo es nesaprotu, kur mēs esam un kā viss tagad būs. Saku sev - tikai mieru. Ja arī Tu nepiezvanīsi vai neuzrakstīsi, es neļaušu tam sabojāt savu rītu. Viss būs labi! Protams, ka ilgojos, bet man ir bail atkal attapties tādā raudāšanas un sāpju maratonā, kāds bija 4dien...

"Es nezinu, kā Tev tas izdodas, bet Tu māki likt visām manām problēmām izgaist. Arī tā pati runāšanās pa telefonu, it kā ir sīkums, bet man ļoti patīkami (es jūtos vajadzīgs), tas nekas, ka citreiz kuļam pilnīgu sviestu.
Lai cik tas arī sāpīgi nebūtu man un Tev, vārdus nevar paņemt atpakaļ, bet es gribu, lai Tu zini, ka Tu man joprojām esi ĻOTI svarīga!"

Yes, I still have faith in us!

A.